Aizkraukliete Vanda Vaivode ir enerģijas pilna, mundra aizkraukliete, kuras lielākā aizraušanās ir grāmatu lasīšana.
Aizkraukliete Vanda Vaivode ir enerģijas pilna, mundra aizkraukliete, kuras lielākā aizraušanās ir grāmatu lasīšana. Taču, pārskatot grāmatu plauktus, skatiens vienmēr pakavējas pie kādas mapītes, kurā savākti materiāli par vēl kādu vaļasprieku — teātri. Ilgus gadus Vandas kundze darbojās Aizkraukles tautas teātrī, bet cienījamā vecuma dēļ to vairs nedara. Reizi nedēļā viņa dežurē Aizkraukles novada sociālajā centrā iekārtotajā bibliotēkā.
Ierodas būvēt jaunu pilsētu
— Teicāt, ka esat dzimusi Ludzā, bet dzīvojāt Kurzemes pusē. Kā nokļuvāt Aizkrauklē?
— Atbraucu šurp 1963. gadā, tāpat kā daudzi, kuri ieradās būvēt spēkstaciju un jaunu pilsētu. Apmetāmies dzīvoklī, kurā mītam joprojām. Strādāju tādā uzņēmumā, kuru tolaik sauca “gidrospecstroj”, darbs bija saistīts ar gruntsūdeņu pazemināšanu. Ilgu laiku nostrādāju arī “Preses apvienības” kioskā.
— Vai vienmēr esat bijusi sabiedriski aktīva, iesaistījusies pašdarbībā?
— Dzīvojot Kurzemē, spēlēju teātri, dejoju un dziedāju. Dziedāšana gan tik labi neveicās, tomēr korī mani uzņēma. Pārceļoties uz Aizkraukli, vienīgais pašdarbības kolektīvs, kurā darbojos, bija Aizkraukles tautas teātris.
Teātrī iesaista meita
— Kā sākāt darboties teātrī?
— Vispirms to sāka darīt mana meita. Kad viņa bija maza, dodoties uz teātra izrādēm, vienmēr ņēmu viņu līdzi. Laikam jau tolaik Kitijai radās interese par šo mākslas veidu. Viņa beigusi Valmieras vidusskolu, kurā pastiprināti apguva arī teātra mākslu. Reiz kādā Aizkraukles tautas teātra izrādē bija vajadzīga gruntīga lauku sieva, un meita ieteica mani. Aizgāju pie režisora Jura Kalvišķa un tā tur paliku. Arī mazmeita beigusi Aizkraukles mākslas skolas teātra klasi, spēlēja Aizkraukles tautas teātrī.
“Babuška” uz skatuves un dzīvē
— Kādas bija izjūtas, kad uz skatuves bijāt kopā ar meitu?
— Viņa nekad nav bijusi man īsta skatuves partnere, izrādēs parasti satikāmies epizodiskās ainās. Taču nekad neesmu izjutusi uztraukumu tāpēc, ka spēlēju kopā ar meitu. Arī tagad, sēžot skatītāju zālē un raugoties uz meitu, kura ir uz skatuves, uztveru to ļoti mierīgi. Viens no skatuves partneriem, kuru atceros ar sirsnību, bija Valdis Paškevičs. Kādā izrādē viņš bija mans mazdēls un sauca mani par “babušku”. Vēlāk jokojot tā dēvēja arī dzīvē.
— Cik lomu esat nospēlējusi?
— Spēlēju gandrīz visās izrādēs, katrā bija sava loma. Pēdējo reizi uzvedumā piedalījos, kad teātris pirms pieciem gadiem svinēja 20 gadu jubileju. Piedaloties teātru skatēs, esmu saņēmusi arī atzinības rakstus, diplomus par veiksmīgu lomas atveidojumu.
Kādā Blaumaņa lugā režisors man iedalīja pajaunas sievietes Edas lomu. Teicu, ka esmu tai par vecu, jo biju jau pensijā. Kalvišķis attrauca: “Ko? Ar jūsu enerģiju!”.
Grāmata ir svētums
— Stāsta, ka esat liela grāmatu lasītāja!
— Manā ģimenē visi bija lieli lasītāji. Arī es lasīju jau kopš bērnu dienām. Ņēmām grāmatas bibliotēkā, daudzas bija vecāsmātes gādātas. Dažas no viņas grāmatām esmu saglabājusi līdz šai dienai. Tās ir vecajā drukā, tām ir vairāk nekā simt gadu. Pati lasu vecajā drukā, iemācīju to arī meitai. Grāmatas ir ādas vākos, taču lapas kļuvušas ļoti trauslas. Tās var apskatīt, bet pārlapot un lasīt nav droši, papīrs var sabirzt. No vecajām grāmatām saglabājušies Valtera Skota darbi, 1938. gadā izdotā Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”.
Man jau bērnībā iemācīja, ka grāmata ir svētums, tai ir liela garīgā vērtība. Tāpēc kara laikā ļoti pārdzīvoju, ka krievu karavīri, veicot kratīšanu mūsu mājās, izpurināja visas grāmatas un meta tās zemē. Kas patika, to paņēma līdzi, kas nē, to atstāja. Reizēm grāmatas pat meta zem mašīnu riteņiem, lai tās neiestigtu dubļos. Bet man sirdsapziņa neļauj izmest pat tādas grāmatas, kuras nepatīk. Ir dažas dārgas grāmatas, kuras nopirku, izlasīju, taču man nepatika. Tomēr ārā nemetu.
Katrai tēmai savs plaukts
— Grāmatas pērkat vai ņemat bibliotēkā?
— Šo to paņemu bibliotēkā, taču arī pašiem bibliotēka ir ļoti plaša. Agrāk grāmatu plauktos regulāri veicu inventarizāciju. Pēdējo reizi, kad pārbaudīju plauktus, bija ap četriem tūkstošiem grāmatu. Tagad gan trīs gadus neesmu grāmatu plauktus pārskatījusi, bet grāmatu noteikti kļuvis mazāk. Lai arī regulāri pērku jaunākos izdevumus, daudzas grāmatas esmu aiznesusi Aizkraukles pensionāru izveidotajai bibliotēkai, daļu atdevu arī pilsētas grāmatu krātuvei.
Grāmatas plauktos esmu izkārtojusi pa nozarēm. Viens plaukts veltīts mākslai, turpat blakus — kriminālromāni, tad romantiskā literatūra, dzeja, kopotie raksti, dažādu sēriju grāmatas. Tāpēc vienmēr zinu, kur kādu grāmatu meklēt.
Agrāk no katra brauciena uz kādu no Padomju Savienības republikām pārvedu grāmatas. Bija krājumi, kurus Latvijā nedrīkstēja izdot, kamēr tie nebija nodrukāti Maskavā. Arī izdevumi, kuri līdz mums nemaz nenonāca. Vidusāzijā šos likumus tik strikti neievēroja, tur vienmēr varēja nopirkt labas grāmatas. Kad kopā ar Aizkraukles tautas teātri biju Polijā, no turienes atvedu kādu mākslas albumu.
Raksta vēstuli izdevniecībai
— Pirkt grāmatas mūsdienās var retais.
— Īsts grāmatu cienītājs vienmēr atradīs naudu labai literatūrai. Lasīšana un grāmatu mīlestība ir kā neārstējama slimība.
Deviņdesmitajos gados uzrakstīju vēstuli kādai izdevniecībai un jautāju, kāpēc latviešu autoru darbi ir tik dārgi? Atbildi nesaņēmu. Līdzīgu jautājumu uzdevu kādas citas izdevniecības pārstāvjiem, kad viņi viesojās Aizkrauklē. Par mani tikai pasmējās un atbildēja ar pretjautājumu — vai tad tiešām grāmatas liekas tik dārgas? Viņu skatījumā grāmatu cenas nemaz nav tik augstas, bet, manuprāt, seši lati par grāmatu ir daudz.
Ja vien iespējams, vienmēr piedalos grāmatu svētkos, jo tad izdevniecības savu preci piedāvā lētāk nekā grāmatnīcās. Apmeklēju tikšanās ar rakstniekiem.
Klasiķi jālasa lēni
— Lasāt ātri vai lēni?
— Tas atkarīgs no grāmatas. Piemēram, Dostojevska sacerējumus ātri izlasīt nemaz nav iespējams, tad neko nesapratīsiet. Jāiedziļinās katrā teikumā. Klasiķi vispār jālasa lēni un uzmanīgi. Pēdējā laikā daudz lasu krievu valodā, jo latviski daudzas labas grāmatas nemaz nav tulkotas. Krievu autoru darbus labāk lasīt oriģinālvalodā.
Taču gadu dēļ lasīšana sokas lēnāk, acis ātrāk nogurst. Lai atpūstos no lasīšanas, paadu, atkal palasu un adu.
Acis atpūtina adot
— Vai arī adīšana ir jūsu vaļasprieks?
— Nē, tā vairāk ir nodarbe rokām un atpūta acīm. Vīramāsa bija liela adītāja, taču slimās sirds dēļ vairs nevarēja ar to nodarboties. Viņai pieci vīrieši mājās, un visiem jānoada zeķes. Es pieteicos palīgā un pamazām aizrāvos. Visu gadu krāju pašas adītās zeķes, lai Ziemassvētkos varētu apdāvināt ģimeni.
— Ir grāmatas, kuras pārlasāt atkal un atkal?
— Nesen paņēmu Dostojevski, taču kļuvis grūtāk iedziļināties viņa darbos. Tāpat ar Balzaku. “Džeina Eira” ir viena no grāmatām, kuru mēdzu šad tad pārlasīt. Arī visas “Anželikas” sērijas grāmatas vēl neesmu izlasījusi. Sākumā tās pirku krievu valodā. “Anželika” bija viena no tām, kuru atvedu no Vidusāzijas. Nopirku vairākas daļas. Vēlāk braucu uz Rīgu un antikvariātā mainīju pret izdevumiem latviešu valodā.
Izlasu grāmatu un vērtēju vienkārši — patika vai nepatika. Taču brālis reiz aizrādīja: “Nevar tā — patīk vai nepatīk. Vari teikt tikai to, ka izlasīji grāmatu, saprati vai nesaprati. Autors taču tik ilgi strādājis, ieguldījis milzu darbu grāmatas tapšanā.”
Aizdod skolēniem
— Vai dodat arī citiem lasīt savas grāmatas?
— Tikai tiem, kurus labi pazīstu, zinu, ka viņi pret grāmatu izturēsies ar cieņu un to man arī atdos. Lielākoties bērniem un jauniešiem, kuriem grāmatas vajadzīgas mācībām, piemēram, literatūras stundās. Skolas un pilsētas bibliotēkā nav tik daudz eksemplāru, visiem parasti nepietiek. Tāpēc tie, kuri zina, ka man ir plaša bibliotēka, lūdz grāmatas. Arī meita un mazmeita bieži izvēlas grāmatas no manas bibliotēkas.
— Plauktā redzu arī Rozamundes Pilčeres darbus, pēc kuriem veidotas daudzas filmas. Vai televīzijā skatāties romānu ekranizējumus?
— Nē. Skatos ziņas, labus raidījumus, patīk latviešu filmas, bet ne ārzemju vai seriāli. Ir gadījies, ka vājš ekranizējums sabojā grāmatas atstāto labo iespaidu, tāpēc tādas filmas necenšos skatīties.
— Cilvēki, kuri daudz lasa, bieži piedalās erudīcijas spēlēs, min krustvārdu mīklas. Vai arī jūs ar to nodarbojaties?
— Neesmu piedalījusies nevienā erudīcijas spēlē vai konkursā, arī ar krustvārdu mīklām neaizraujos.
Palīdz dzīves un darba rūdījums
— Ir kāda recepte, kā saglabāt možu garu arī 80 gadu vecumā?
— Domāju, tas tāpēc, ka daudz strādāju svaigā gaisā. Biju zootehniķe vairākos kolhozos vienlaikus, mēroju garus ceļa gabalus. Gāju kājām, jāju ar zirgu. Nedaudz nodarbojos ar jāšanas sportu, piedalījos sacensībās. Sportiskais un darba rūdījums noteikti palīdzējis saglabāt labu veselību un mundrumu. Daudz pozitīvas enerģijas devis arī teātris, garīgo baudījumu — grāmatas.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Vanda Vaivode.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1923. gada
17. septembris, Ludza.
IZGLĪTĪBA: zootehniķe, Jaunpils lauksaimniecības skola.
DZĪVESVIETA: Aizkraukle.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
ĢIMENE: vīrs Augusts, meita Kitija, mazmeita Evita.
VAĻASPRIEKS: lasa grāmatas, krāj markas.
