Pirms sarunas ar aktieri Ģirtu Ķesteri izlasu, ka viņš ir kā dāvana jebkurai sievietei. Pats viņš atzīst, ka dzīvē esot arī dāvināts, kaut “nekāda dāvaniņa” nejūtoties, drīzāk bieži ir neciešams. Saruna ar viņu ir kā dāvana. Filozofisks, interesants un patiess. “Varbūt sameloju?” viņš pasaka arī šādus vārdus, bet es tāpat viņam noticu.
Rīt, 6. novembrī, Ģirts Ķesteris kopā ar Aldi Siliņu “melos” uz Aizkraukles kultūras nama skatuves izrādē “Viņi melo labāk”.
— Par ko ir izrāde “Viņi melo labāk”?
— Vispirms jāsaka, ka luga tapa, pateicoties Jura Rijnieka iniciatīvai. Viņš uzrunāja daudzkārt nominēto dramaturgu Artūru Dīci, starp citu, viņš “Spēlmaņu naktī” nominēts arī par šo dramaturģijas darbu, bet autora nosaukums tam bija “Randiņš ar 50 gramiem balzama”, kas palika lugas apakšvirsrakstā. Šis darbs bija kā pasūtījums diviem aktieriem — Ģirtam Ķesterim un Aldim Siliņam. Vispār tas ir unikāls gadījums, jo pasaulē nemaz tik bieži nav sastopams, ka luga tiek rakstīta konkrētiem cilvēkiem. Pirmais lugas lasījums notika pirms gadiem trijiem, bet mēs diezgan ilgi “sēdējām” uz šī materiāla. Nevis slinkojot, bet gaidot izdevīgu brīdi. Zināmu briedumu. Izlasot lugu pirmo reizi, iestājās neizpratne: vai tiešām tas ir mums? Skaidrs ir viens — par mums tas noteikti nav! Stāsts ir par diviem interneta lauvām un to, kā ar interneta starpniecību var viens otru čakarēt — šis vārds izrādē bieži tiek lietots — un manipulēt visnegaidītākajos veidos. Trillera cienīgs gabals, bet viss notiek ar smaidu. Kā esam pārliecinājušies, apbraukājot visu Latviju no Liepājas līdz Alūksnei, dīvainā kārtā biļetes uz izrādi ir pārdotas. Jā, tas ir dīvaini! Neko nezinot, cilvēki iet un skatās. Kā teica izrāžu apvienības “Panna” mārketinga daļas vadītāja, cienījamā režisora Jura Rijnieka dzīvesbiedre Antra: mēs vēl nepaspējām izlīmēt afišas, kad atsevišķās vietās biļetes jau bija pārdotas. Tātad mums paveicies, viņiem paveicies un skatītājiem paveicies!
— Savulaik esat atzinies, ka “nenormāli smagi” gatavojaties izrādēm. Arī šai?
— Jā, jo šī izrāde no dramaturga, režisora piedāvājuma nav tas vieglākais ceļš. To spēlējot, mani pat pārsteidz, cik zālē ir salīdzinoši daudz smieklu. Tā nav situāciju, bet gan šī laika komēdija, kurā skatītājs var identificēt sevi ar interneta lietotāju, un tā ir forša sajūta — ka cilvēks pats var par sevi pasmaidīt.
Trofeja sievietēm
— Vai esat kādreiz iepazinies internetā?
— Teikšu atklāti: jā, es esmu un esmu arī saticies ar interneta iepazīšanās objektu. Zināmā mērā tas ir ļoti sarežģīti, jo virtuālā pasaule mums piedāvā kaut kādu priekšstatu, un internetā to par sevi varam veidot tādu, kāds mums pašiem patīk. Mēs varam būt literatūras un kino pazinēji, citējot slavenu rakstnieku darbus, varam veidot versijas par mākslas pasauli vai politiku. Jebko! Un varam tajā nezināt absolūti neko. Varam būt “feiki” — uzdoties par to, kas neesam. Ar visām foto versijām visskaistākā veidolā. Un tas ir paradoksāli — tu satiecies, un tā neatbilstība ir tik liela, ka tu esi šokā un nesaproti, ko ar to visu tagad iesākt. Tā droši vien ir ne tikai mana personīgā pieredze. Taču ir arī veiksmes stāsti, piemēram, cilvēki ar iepazīšanās vietnes “tinder” palīdzību atrod savas otrās pusītes. Ar mani ir grūtāk, jo sievietēm jau ir interpretācija par mani, kas gūta presē, medijos. Reiz mana kolēģe Dārta Daneviča teica: “Iepazīšanās internetā ir ļoti dīvaina, jo nevari saprast, vai tu esi tu vai vienkārši trofeja.” Nevar saprast, vai viņas tiekas vienkārši ar Ģirtu vai ar aktieri Ģirtu Ķesteri.
— Ir teikts, ka Ģirts Ķesteris ir dāvana jebkurai sievietei…
— Nu skan brīnišķīgi, bet — nē, absolūti un galīgi neesmu nekāda dāvaniņa! Ikdienišķai lietošanai galīgi nē, varbūt vienīgi svētku reizei. Bieži esmu neciešams. Kā jau aktieris, ļoti egocentrisks. Tādā nozīmē, ka instruments es esmu pats, un tu visu laiku spēlē pats uz sevis, nevis uz vijoles. Tas maitā raksturu.
Jā, man šajā dzīvē bijušas dažādas funkcijas, un esmu arī dāvināts. Tas gan nekad un nekādā veidā nav bijis mans bizness, es ar to naudu nepelnu. Taču šajā ziņā esmu bijis atsaucīgs un optimistisks, ja sieviete kaut vai kāda žurnāla rīkotajā akcijā vēlas iet uz randiņu ar Ģirtu Ķesteri. Jāatzīst, ka nemaz tik glaimojošas šīs iespējas nebija. Ne man, ne tam otram cilvēkam.
Kompleksi un foršās skumjas
— Jūs mēdzat melot?
— Ir brīži, kad mēdzu noklusēt. Mīļā miera labad. Pusaudža gados visi esam melu čempioni. Tagad vēroju savu meitu augam, un man ir grūti noteikt, kur beidzas īstenība un sākas fantāzija. Taču bieži vien meli dzīvei piešķir īpašu krāsu. Es nerunāju par spēju samelot, bet par iespēju sevi veidot tādu, kādi patiesībā vēlamies būt. Ikdienā ar to saskaros arī uz skatuves, bet es nemeloju, tikai dzīvoju tēlu sistēmā. Tā ir mana profesija, un ir vesela metode, diezgan smalks process, kā pie šī tēla nonākt. Esmu lasījis lekcijas par tēla veidošanu ikdienā. Tā nav īsti psihodrāma, bet stāsts par to, kādu gribam sevi redzēt, ko gribam atdarināt. Nav jābūt konkrētam cilvēkam, teiksim, Džordžam Klūnijam, kam es, pieņemsim, gribētu līdzināties. Tas ir cilvēks ar konkrētām īpašībām, un es sevi mēģinu “uztjūnēt”, uzlabot. Veicu tādu kā kosmētisko remontu ar atdarināšanas elementiem, un tas man palīdz ikdienā justies labāk. Es kā aktieris to neizmantoju, jo man tas ir liegts, bet cilvēkiem tas ļoti, ļoti noderētu. Kad man apniks nodarboties ar to, ar ko es nodarbojos, domāju, varēšu izveidot savu skolu.
— Ko mācīs Ģirta Ķestera skolā?
— Kā cilvēkam ikdienā justies labi! Nav obligāti jāiet pie spoguļa, jāsmaida un jāsaka: šodien ir skaista diena. Diena jāpieņem tāda, kāda tā ir, un sevi jāpieņem tādu, kāds esi. Tādā veidā varam nonākt pie secinājuma, ko īsti gribam izmainīt savā dzīvē, piemēram, kā pārvarēt kautrīgumu vai tamlīdzīgi. Šādi atdarinot vai pārņemot īpašību no cita cilvēka, teiksim, Pētera vai Annas, iegūstam foršu ikdienišķo brīvību un spēju sevi novērtēt. Diemžēl cilvēki bieži sevi nomāc ar iekšējiem kompleksiem, tāpēc manas skolas devīze varētu būt: nost ar kompleksiem!
— Jums arī ir kompleksi?
— Pilnīgi noteikti! Pēc būtības esmu ļoti kautrīgs cilvēks, turklāt ne ar augstu pašapziņas slieksni. Bieži vien uz skatuves vai kameras priekšā jūtos daudz brīvāk, jo tā ir mana zona. Varu aizslēpties aiz tēla, un reizē tas man ļauj būt ļoti personiskam — varbūt to, ko ikdienā neizpaužu kā Ģirts, tēls man palīdz izdarīt. Man ir maska, kas palīdz būt ļoti personiskam, jūtīgam un foršam.
— Man jūs dažkārt šķietat skumjš.
— Varbūt sameloju! Godīgi sakot, mani mazliet tracina pārspīlēta prieka demonstrācija. Prieks reizēm nemaz nav prieks. Pēc dabas esmu ļoti puicisks. Ļoti bērnišķīgs tādā dauzonības līmenī. Šī pieaugušo pasaule man liek būt tādam, kāds šobrīd esmu. Varbūt reizēm saskumis, taču tās ir tādas foršās skumjas.
Spēles noteikumi neatšķiras
— Kādas lomas jums patīk labāk — komiskās vai nopietnās?
— Neatceros lomu, kurā neielieku kaut mazu daļiņu smaida. Šobrīd spēlēju Kareņinu izrādē “Kareņins”, un pat šajā nopietnajā tēlā meklēju iespēju, lai zālē atskanētu smiekli, lai cilvēki pasmaidītu. Man nav robežšķirtnes starp nopietno un komisko, jo šīs vienības, tāpat kā dzīvē, iet roku rokā. Man kā aktierim varbūt pirms gadiem divdesmit šķita, ka komiskais žanrs ir diezgan neaizsniedzams un sarežģīts, taču šobrīd man šajā ziņā nav ierobežojumu. Spēles noteikumi ir vieni — notiek pārmiesošanās, un ir vienalga, vai tēls ir traģisks vai smieklīgs. Vienīgi skumji ir tad, kad spēlē komēdiju, un zālē neviens nesmejas. Tad ir vienkārši — čau! Paldies Dievam, es to neesmu piedzīvojis.
— Atzīšos, ka viens no jūsu spēlētajiem tēliem mani ļoti pārsteidza — Valdis Andreja Ēķa komēdijā “Svingeri”.
— Pēc mūsu sarunas došos pie Andreja Ēķa, viņam ir jauns piedāvājums. Vēl nezinu, kāds tas būs, bet Andrejs mani māk pārsteigt. Viņš ir pozitīvi dulls un māk saskatīt cilvēkos ko tādu, ko pats nemaz nevari iedomāties. Vispār forši, ka spējam pārkāpt šo ilūziju robežu, turklāt tajā visā ir laba pašironija. Man liels prieks par to. Faktiski ne tikai pašam, arī kolēģis Uldis Dumpis teica: “Tu biji vienreizējs! Vecs, profesionāls gejs!” Nu ja Dumpis tā saka, tad viss ir kārtībā!
“Jāmīl asimetrija”
— Saistībā ar izrādi “Kareņins” kādā intervijā esat teicis: katrā sievietē mīt šī Anna Kareņina.
— Vai tiešām es tā būtu teicis? Tas skan tā pašnāvnieciski, bet nedomāju to tādā aspektā. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ne katra sieviete ilgojas pēc sliedēm. Faktiski neviena! Šajā iestudējumā sieviete nenonāk uz sliedēm tāpēc, ka viņu kāds tur novedis, viņa pati izdara šo izvēli. Biju domājis to tādā aspektā: uzskatu, ka katrā sievietē ir šī marginālā mīlestība, ilgas pēc maksimālas mīlestības, pēc jūtu impērijas. Ir sievietes, mazāk — arī vīrieši, kuri nespēj to kontrolēt. Šī sajūtu pasaule, kaislīgā tieksme pēc mīlestības pāraug ikdienišķo un vispār jebkādas normas robežas, sasniedzot augstāko punktu, pēc kura vairs nav turpinājuma.
— Ja reiz runājam par sievietēm — kas jūs vispirms piesaista sievietē?
— Protams, vispirms sievietes personība, tad — kaut kas netipisks. Viņai nav jābūt žurnāla “Cosmopolitan” modelei — tādā nozīmē, ka īsti nevar saprast, kas zem kā slēpjas, un no rīta pamosties blakus ne modelei… (Iesmejas.) Mani saista katras sievietes personīgais, arī vizuālā izteiksmē, piemēram, degunam nav jābūt grieķu klasiskajam, bet tas varbūt uz vienu vai otru pusi, mazliet uzrauts, bet tas nebūt nenozīmē, ka tas nav skaists. Deguns pats par sevi neko neizsaka, jo ir kopējais sejas veidols — acis, piere, mati. Un tā ir savdabīga skaistuma simetrija šajā asimetrijā. Esmu teicis, ka jāmīl asimetrija. Katrā cilvēkā jāmīl nevis stiprās puses, bet viņa vājības. Ar tām mēs atšķiramies cits no cita.
— Attiecībās jums aizvien piemīt tieksme ieturēt distanci, nepiederēt?
— Vēlme pēc personīgās telpas manī ir, tomēr es ļoti ilgojos pēc kopābūšanas ar tuviem cilvēkiem, draugiem. Ikdienā to varbūt nepiedzīvoju, taču tas man ir ļoti nepieciešams. Kad zvanījāt, lai sarunātu interviju, biju ceļā uz Valmieru, lai tur noskatītos Dailes teātra izrādi “Kalpones”, kuru es nevaru redzēt Dailes teātrī, jo paralēli vienmēr ir “Kareņins”. Ģeniāli, vai ne — braukt sava teātra izrādi skatīties uz Valmieru! Valmiera ir mana dzimtā pilsēta, un tur mani sagaidīja mans draugs no Valmieras teātra laikiem Rihards Rudāks. Sēdējām restorānā “Rātes vārti”, ēdām gulašzupu un laša uzkodu diviem, un es jutos laimīgs. Redziet, cik maz vajag!
— Zinu jūsu teiktos vārdus: zvaigznes statuss neatrisina neko no tā, lai būtu laimīgs.
— Tas gan! Zvaigznes statuss nekādā aspektā nevairo laimi.
Par Leonu un atdzimšanu
— Vai jūs uz ielas aizvien sauc par Leonu?
— Oi, tagad daudz mazāk, un tas mani iepriecina! Tas ir unikāli, ka pat bērni zina, kas ir Leons, kaut viņi vēl dzimuši nebija, kad šo seriālu filmēja. Vispār seriāla demonstrēšanas sākumā tas bija gluži neciešami, ka cilvēki mani nespēja nošķirt no Leona tēla. Bieži veikalā vai citur īpaši sievietes man izteica aizrādījumus, piemēram: “Nu nedrīkst tā darīt pāri Martai!” Domāju: kam es nodarīju pāri? Jā, cilvēki to identificē tādā pakāpē, ka man māca dzīvot, ka man kā Leonam jāmaina attieksme… Taču, ja tu katru vakaru esi viņa ģimenē, tad arī esi ģimenes loceklis — nu, ko lai dara!
Vispār man bieži nākuši klāt cilvēki un izteikuši cieņu par manu skatuvisko un kino darbību. Man tas nekad nav traucējis, gluži otrādi — iepriecinājis. Ja tas, ko daru, kādam ir vajadzīgs.
— Par Ivana lomu izrādē “ART” jums piešķirts labākā aktiera gods teātra iekšējā balsojumā. Vai šis novērtējums jums ir svarīgs?
— Esmu ļoti priecīgs par savu atdzimšanu teātrī. Te jāmin ne tikai “ART”, bet arī “Svinības”, “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, kuru dēļ otro sezonu esmu atzīts par labāko aktieri iekšējā balsojumā. Ilze Ķuzule teica: tas ir lielāks vērtējums nekā žūrijas komisijas atzinums. Novērtējums man ir vajadzīgs, tas gan jāatzīst, bet ik reizi, kad eju uz skatuves, saku: “Ģirt Ķesteri, kāpēc tu to dari? Tu to dari tāpēc, ka tas ir tavs sirds altāris, un tāpēc, ka tev tas ir svarīgi!”
Kāpēc lai runātu sliktu?
— Kāds esat tēvs saviem bērniem?
— Droši vien, ka labs. Kāpēc lai es par sevi runātu sliktu? Varbūt gan tāds mazliet nestandarta. Maz varu pavadīt laiku ar meitu, jo esmu diezgan noslogots. Domāju: kas tik vēl man ir priekšā kā meitas tēvam visā tajā pasākumā, ko sauc par dzīvi!
— Kāda būtu jūsu dzīves idille?
— Manuprāt, es tādā jau dzīvoju. Meklēt labākus nosacījumus un nepateikties par to, kas ir — tas ir vienkārši muļķīgi. Realizēt to, ko tu vēlies, ja tev pie tam ir tādas iespējas — lūk, tā jau ir idille! ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimis 1964. gada 14. februārī.
◆ Aktiera karjeru sāka 1989. gadā Valmieras Drāmas teātrī, kopš 1994. gada strādā Dailes teātrī.
◆ Piedalījies vairākās latviešu spēlfilmās un televīzijas seriālos. Viens no tiem — atveidoja Leonu TV seriālā “Neprāta cena”, vēlāk dubultlomu (Leons un Fēlikss) TV seriālā “UgunsGrēks”.
◆ 1994. gada Spēlmaņu naktī saņēmis apbalvojumu “Gada aktieris” par studenta Arkenholda lomu izrādē “Spoku sonāte” un titullomu izrādē “Ferdinando”.
◆ Saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.
◆ Ģimene: šķīries, tētis dēlam Paulam (32 gadi) un meitai Esterei Almai (14 gadu).
