“Kā man patīk mežā!” — tā zem vienas no fotogrāfijām sociālajā tīklā “Facebook” parakstījusi koknesiete Ginta Apsāne. Un var jau viņu arī saprast — mežs pret Gintu ir īpaši dāsns, reti kuram izdevies atgriezties ar tādu sēņu guvumu kā viņai.
Ginta pastāstīja, ka viņa parasti uz mežu dodas kopā ar mammu. Viņām esot labi zināmas vietas Rīteru pusē — īsti “džungļi”. Tur esot grūti piekļūt, bet toties kāds gandarījums, ka, izlaužoties cauri tiem, tevi gaida teju vai sēņu paradīze. Fotogrāfijā redzams sēņotāju pēdējais guvums. Spriežot pēc tā, skaidrs, kāpēc uz mežu Ginta nedodas pārdienām. Šogad sēņots kādas piecas sešas reizes. Pērn uz mežu līdzi devusies arī Gintas astoņgadīgā meitiņa Keita. Taču viņai sēņošana pārāk lielu prieku nav sagādājusi, jo nepaticis, ka pēc katras sēnes jānoliecas. Kas zina, varbūt mammas pēdās ies trīsgadīgā Anabella, kura dīktin dīc, lai viņu arī ņem uz mežu, taču pagaidām viņai vēl jāpaaugas.
Gintas mamma parasti nodarbojas ar sēņu sagatavošanu ziemai — tās sāla, marinē, konservē, toties baravikām ir īpašs statuss — tās kaltē speciālā krāsniņā. Savukārt Ginta sēnes gatavo tūlītējai ēšanai. Sevišķi ģimene iecienījusi sēņu zupu. Recepte nav sarežģīta — izvāra burkānus un kartupeļus, tiem pievieno saceptas sēnes (var jebkādas) ar sīpoliem, garšvielas, vārīšanas beigās pievieno vienu iepakojumu kausētā siera. Ginta parasti izvēlas “Dzintara” sieru. Kad jautāju Gintai, vai nav jau apnikušas sēņu maltītes, viņa tik atsmej un saka: “Kur nu! Tas ir garšīgākais ēdiens.”
Gintai ir vēl viens vaļasprieks — mājas kūku cepšana. Turklāt viņa vēl strādā ģimenes uzņēmumā un šogad turpinās studijas Latvijas Universitātē maģistrantūrā, kur spodrinās psiholoģes zināšanas. — Ja grib, visu var paspēt, — saka enerģiskā Ginta. ◆
