14. jūnijs — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
14. jūnijs — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena
Bebrēnietis Jāzeps Gari—Jānis 1941. gada 14. jūnijā ceļā uz Sibīriju kopā ar ģimeni devās no tēva mājām — Rēzeknes rajona Rikavas pagasta “Marjanovas”. Septiņu bērnu ģimenē Jāzeps bija jaunākais — viņam tajā liktenīgajā dienā bija tikai trīs gadi, trīs mēneši un trīs dienas…
Domājot par ģimenes sāpju ceļiem, Jāzeps nevar valdīt asaras. Traģisko aizvešanas dienu viņš neatceras, trīs gadus vecam puisēnam atmiņā saglabājušās tikai dažas epizodes no dzīves jaunajā vietā. Par notikušo stāstījusi māte, māsas un brāļi.
Izved kā kulakus
Gari—Jāņu ģimene izvesta tāpēc, ka ieskaitīta kulakos, jo tēvam piederējuši 50 hektāru zemes un liela māja. Vecākais dēls Jānis palicis Latvijā, jo mācījies Rēzeknē un izvešanas dienā nebijis mājās. Pārējie aizvesti uz Viļānu staciju, kur tēvs Jēkabs no ģimenes nošķirts. Neviens viņu vairs kopš tā laika nav redzējis.
Tagad Gari—Jāņu dzimta zina, ka viņu tēvs miris 1942. gadā Vjatlagā, kur strādājis meža darbos.
Tukšajā sētā palicis tēva brālis Antons, kuru tā paša gada augustā, kad Latviju jau bija okupējuši vācieši, mājas pagalmā nošāvuši krievu partizāņi. Iedzīve izvazāta. Kāds kaimiņš, kurš toreiz paņēmis vienu Gari—Jāņu govi, vēlāk miris nelabā nāvē.
Tēva sēta Viļānos
Tagad tēva sētas vairs nav, jo 1948. gadā, kad Latgalē veidoja ciematus, izklaidus būvētās mājas pārvietoja uz centru. Tā notika arī ar Jāzepa vecāku mājām. Ar sešiem traktoriem tās pārvestas uz Viļānu selekcijas un izmēģinājumu staciju, un tajās dzīvojušas sešas strādnieku ģimenes.
Ēka tur ir vēl tagad, bet represētā Gari—Jāņu ģimene par to un zaudēto mantu saņēma labu kompensāciju. Jāzepam gan šī nauda neko nedeva, jo zaudēja vērtību sakarā ar naudas maiņu.
Atrod kviešu maisu
Kā māte ar sešiem bērniem Sibīrijā izdzīvojusi? Visi pēc vairākiem gadiem atgriezās dzimtenē.
— Man stāstīja, un arī pats vēlāk sapratu, ka krievi bija sirsnīgi un atsaucīgi, savā nabadzībā dalījās arī ar represētajiem. Mūsu ģimenei laimējās pavisam necerētā veidā. Kādā vecā kūtiņā, kuras grīdas dēļus māte izmantoja iekuram, viņa atrada veselu maisu ar kviešu graudiem. Būdā arī pirms mums bija dzīvojuši izvestie, viņi droši vien graudus pa saujiņai vien bija sakrājuši, bet vai nu miruši vai negaidot aizvesti citur, tāpēc graudu maiss palicis.
Mums tas pirmajā ziemā izglāba dzīvību. Māte graudus sadauzīja, jo dzirnavu jau nebija, un cepa “ļepjoškas”. Atceros, viņa vārīja arī balandu zupu.
Cep suslikus
Vēlāk mātei lika ganīt govis. Mēs, bērni, tad pa kārtai gājām pie viņas, un māte krūzītē slepus no drošākajām govīm mums ieslauca pienu. Dzīvojām taigas malā, kur sākās stepe. Kad ziedēja savvaļas tulpes, ēdām to sīpoliņus, kuri bija ļoti garšīgi. Ķērām un cepām ugunskurā arī suslikus. Tā mēs izdzīvojām.
Mums ierādīja arī mazu zemes gabaliņu. Māte par laulības zelta gredzenu nopirka spaini kartupeļu, no to miziņām ieguvām pirmo savu kartupeļu ražu, — atceras Jāzeps Gari—Jānis.
Mātei ļauj braukt
Sibīrijā Gari—Jāņu ģimene nodzīvojusi līdz 1947. gadam, kad ar Sarkanā Krusta palīdzību izsūtīto bērnus drīkstēja pārvest uz Latviju. Atbrauca pieci, jo māte ar vienu meitu — Bonaventūru — vēl palika turpat. Viņas atgriezās tikai pēc gada. Māte bērnus sameklēja, jo viņus audzināja radi. Mazais Jāzeps bija pie saviem krustvecākiem Rikavā.
— Atgriezties drīkstēja tikai bērni, bet vietējais kolhoza priekšsēdētājs mātei teicis — ja izdodas, brauc vien mājās, man par to maza bēda. Viņa arī riskēja.
Jāsauc par tanti
Tomēr drīz vien mūs gaidīja otrā izsūtīšana, bet mātei atkal palīdzēja labi cilvēki. Viņa mainīja pasi, kurā ierakstīja jaunības dienu uzvārdu — Griestiņa. Izsūtāmo sarakstos meklēja pēc vecā uzvārda, tāpēc viņa palika Latvijā.
Mēs, bērni, cilvēkos nedrīkstējām viņu saukt par māti, bet gan par tanti. Lai arī visus pratināja, neviens taisnību nestāstīja. Tā mēs palikām dzimtenē. Ieguvām vidējo izglītību, bet māmuļa nodzīvoja saules mūžu — līdz 93 gadu vecumam, — stāsta Jāzepa kungs.
Mūžs pagājis Bebros
Jāzeps Gari—Jānis beidzis Saldus lauksaimniecības tehnikumu un visu mūžu nostrādājis par zootehniķi gan Talsu rajonā, gan Bebros. Sieva Stefānija, kuras ģimene arī bija represēta, nu jau mūžībā. Viņiem ir meita Inta un mazmeita Anete.
Tagad Jāzeps dzīvo Bebru pagasta “Dubļainēs” kopā ar Irēnas Rudzītes ģimeni. Irēnas kundze ir Jāzepa dzīves draudzene, kopš viņš kļuva atraitnis.
Atmiņas paliek
Gadi steidzas, bet skarbās bērnības un jaunības atmiņas paliek. Tikai Atmodas laikā bebrēnieši uzzināja, ka Jāzeps Gari—Jānis ir represētais. Padomju laikā viņš par to nevienam nestāstīja, bet, kad aicināts stāties kompartijā, atrunājies.
Šodien, 14. jūnijā, tautas skumju dienā, Bebros, represētās Ināras Ķaukules rosināti, kopā pulcēsies visi represētie.
— Tas bija briesmīgs laiks, nedod, Dievs, kaut ko tādu vēl piedzīvot! Tikai mātes pašaizliedzība un mīlestība, kā arī radu atsaucība mūs glāba.
Tomēr šajā dienā vienmēr domāju par tēvu, kura kapavieta, tāpat kā daudziem tūkstošiem latviešu tēvu un dēlu, nav zināma… — saka Jāzepa kungs.
