Bērnība un skolas gadi
Indriķa un Mades Rumpju vidējais dēls Jūlijs piedzima 1871. gada 11. martā Veckalsnavas pagasta “Ružu” mājās. Pamatizglītību viņš ieguva plaši pazīstamā skolotāja un atmodas darbinieka Jura Kalniņa vadītajā Vietalvas draudzes skolā un mācības turpināja Rīgas pilsētas Aleksandra ģimnāzijā. Jūliju saistīja matemātika un tehnika, tāpēc viņš pēc ģimnāzijas absolvēšanas 1891. gadā sāka studijas Sanktpēterburgas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes matemātikas specialitātē. Pēc pirmā mācību gada 1893. gada janvārī Jūlijs Rumpe pārtrauca studijas un brīvprātīgi iestājās cariskajā armijā, un gadu nodienēja 8. dragūnu pulkā. 1895. gadā viņš atgriezās Pēterburgas universitātē un, pabeidzis otro mācību gadu, 1896. gada augustā iestājās Rīgas Politehniskā institūta (RPI) Inženierzinātņu fakultātē. Tā gada vasarā Rīgas Politehnikums no vidējās speciālās mācību iestādes bija pārveidots par augstskolu — RPI.
Jūlijs Rumpe, tāpat kā vecākais brālis Pēteris, aktīvi iesaistījās studentu sabiedriskajā dzīvē. 1900. gadā viņš piedalījās latviešu studentu korporācijas “Tālavija” (oficiālais nosaukums latīniski — “Talavia”) dibināšanā un tās pirmajos darbības gados bija viens no korporācijas vadītājiem. Šīs korporācijas pamatprincipi bija — tautība, izglītība un atturība, kas nozīmēja: 1) atturēties no pārmērībām visās jomās (tas nenozīmēja pilnīgu atturēšanos no alkohola, bet gan “jo mazāk dzer, jo teicamāki”); 2) sekmīgi studēt un papildināt savu izglītību, iepazīstot jaunākos zinātnes atklājumus un jaunumus literatūras un mākslas laukā; 3) katrā vietā un laikā atklāti uzstāties kā latviešu tautas krietnam un cienīgam pārstāvim, arvien apliecinot savu tautību un runājot latviski visur, kur tas iespējams. Arī pēc studijām J. Rumpe palika “Tālavijas” filistrs un, cik vien iespējams, piedalījās korporācijas cēlajā darbā.
1902. gada janvārī Jūlijs pēc brāļa Teodora nāves pārtrauca studijas un kļuva par visa Rumpju ģimenes uzņēmuma vadītāju, turpinot lauksaimniecības preču vairumtirdzniecību un būvmateriālu ražošanu. J. Rumpes vadītais uzņēmums līdz Pirmajam pasaules karam bieži un ar labiem panākumiem piedalījās dažādās būvniecības un lauksaimniecības izstādēs Vidzemē, Kurzemē un ārpus Latvijas. Turpinot tēva filantropisko darbību, Jūlijs dāsni ziedoja līdzekļus dažādām sabiedriskajām organizācijām.
Pasaules kara
un revolūciju laikmetā
Asiņainais un postošais Pirmais pasaules karš ļoti smagi skāra arī Pļaviņu apkaimi. Ļaudis devās karā vai bēgļu gaitās, un ļoti daudzi neatgriezās, zemi izvagoja ierakumi un bumbu bedres, saimnieciskie uzņēmumi tika pakļauti armijas vajadzībām, un ļoti daudzas Stukmaņu miesta ēkas karā tika sagrautas vai izpostītas un izlaupītas. Jūlijs Rumpe tika mobilizēts cariskajā armijā jau 1914. gada rudenī, norīkots dienestā 348. Vologdas družīnā un tajā dienēja līdz 1917. gada decembrim, sasniedzot podporučika (leitnanta) dienesta pakāpi. Pēc 1917. gada februāra demokrātiskās revolūcijas nacionāli domājošais podporučiks Rumpe pievienojās Latvju Karavīru Nacionālajai savienībai, kura centās organizēt latviešu strēlniekus pēc armijas sabrukuma un atturēt no pāriešanas boļševiku (lielinieku) partijas pakļautībā. Pēc tam, kad boļševiki gāza Krievijas pagaidu valdību un sāka represēt citādi domājošos virsniekus un valsts amatpersonas, Jūlijs Rumpe izstājās no karadienesta un atgriezās Vācijas karaspēka okupētajā Latvijā. Viņš apmetās Stukmaņos un centās atjaunot kara laikā izpostītā ģimenes uzņēmuma darbību. Vairākas Rumpju noliktavu ēkas miestā bija kara laikā sagrautas vai izpostītas, bet Līkumu muižā bija ierīkots armijas hospitālis.
1918. gada 11. novembrī ar ķeizariskās Vācijas kapitulāciju beidzās asiņainais pasaules karš, bet Krievijā jau tobrīd notika pilsoņu karš starp boļševiku sarkano un baltgvardu armijām. Nedēļu pēc Pirmā pasaules kara beigām, 18. novembrī, Rīgā tika nodibināta neatkarīga Latvijas valsts. Jūlijs Rumpe, būdams latviešu nācijas izaugsmes aktīvs veicinātājs, ar prieku un sajūsmu uztvēra šo ziņu un iesaistījās jaunās valsts iestāžu veidošanā Stukmaņos. Taču tikko dzimušās Latvijas Republikas pastāvēšana tika apdraudēta jau pašā sākumā, jo plaši Latvijas sabiedrības slāņi atbalstīja boļševikus un padomju Krievija nevēlējās pieļaut neatkarīgu un demokrātisku valstu izveidošanos Baltijā.
Jau decembra sākumā Vidzemē un Latgalē iebruka padomju Krievijas armija ar boļševiku varai kalpojošiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem priekšgalā. 1919. gada janvāra sākumā sarkanā armija bija ieņēmusi lielāko daļu Latvijas teritorijas, un Rīgā tika izveidota Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (LSPR) kā padomju Krievijas autonoma daļa ar dedzīgo revolucionāru Pēteri Stučku valdības priekšgalā. Latvijā sākās sarkanā terora laikmets ar revolucionārajiem tribunāliem un koncentrācijas nometnēm jeb “zvēru dārziem”, ar masu arestiem un slepkavībām. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpiemin, ka arī Stukmaņos 1919. gada pavasarī darbojās asiņainais Malienas tribunāls un koncentrācijas nometne. Trijos pavasara mēnešos Stukmaņu “zvēru dārzā” sarkanie nogalināja vairāk nekā 200 cilvēku.
Kad sarkanā armija 1919. gada janvāra sākumā ieņēma Stukmaņu apkaimi, daudzi nacionālie latvieši un turīgie uzņēmēji tika arestēti. Arī Jūlijs Rumpe tika apcietināts kā baltgvards, tomēr viņa dzīvību izglāba laimīgi sastaptais karadienesta biedrs, kuru padomju vara bija iecēlusi ietekmīgā amatā. Jūliju atbrīvoja no ieslodzījuma un drīz iesauca sarkanajā armijā, nozīmējot par jaunizveidotā Stukmaņu apriņķa kara nodaļas darbvedi. Padomju varas laiks Stukmaņos ilga tikai pusgadu, jo 1919. gada maija beigās neatkarīgās Igaunijas armija un Ziemeļlatvijas brigāde piespieda sarkanos atkāpties aiz Aiviekstes.
(Turpmāk vēl.)
