Jaunjelgavas centrā ar lauksaimniecisko darbošanos aizņemts retais. Dažiem vēl ir piemājas dārziņi, bet, piemēram, gaiļa dziesma un vistu kladzināšana būtu ilgi jāmeklē. Mednieku ielā Tamārai Nīcgalei viņu ir daudz — trīspadsmit dējēju un viens gailis. Olu pietiek gan saimniekiem, gan radiem un kaimiņiem.
Ik reizi citā krāsā
Tamāras kundze četrus gadus ir pensijā. Pirms tam strādājusi ar mēbeļu izgatavošanu saistītu darbu, bet vistas turot kopš tā laika, kad vēl bērni bija mazi. Gan pati, gan vīrs lielāko dienas daļu pavadīja galdniecībā, tāpēc lielākam lopam laika nebija. Tagad, pensijā esot, vistas turot arī tāpēc, lai būtu, ar ko nodarboties, aizpildīt laiku. Arī tajās dienās, kad no istabas negribas ne soli spert, vistu dēļ jāsaņemas un trīs reizes dienā uz kūti jāaiziet, darbs jāpadara.
Ģimene pieradusi pie mājas “ražojuma”, un veikalā pirktas olas šīs mājas ledusskapī neatrast. Arī mazbērni smādējot veikala preci, un mājās gatavotas tortes vislabāk garšo no šīm olām. Lai vistu saimi vienmēr uzturētu labā formā, saimniece katru gadu jūlijā piepērk klāt trīs četras jaunas piecus līdz sešus mēnešus vecas dējējas. Lai vieglāk būtu atšķirt, kuras ir jaunās, katru gadu vistas cenšas iegādāties citā krāsā — pelēkas vai rudas.
Katram dūnu
spilvens
Pāris mēnešu pavadījušas jaunajā mājvietā, ap šo laiku, novembrī, decembrī, jaunās vistas sāk dēt. Pašlaik kūtī ik dienu var atrast septiņas olas. Ik nedēļu 10 jānoliek kaimiņienei, pārējās — dēlam, meitai un pašai. Vasarā, kad olu vairāk, pietiek arī pārējiem radiem. Pavasarī ģimene svin gan pareizticīgo, gan katoļu un luterāņu Lieldienas, tāpēc olu vajag daudz.
Šogad ģimene nolēmusi laist pelnītā atpūtā vistu saimes pārvaldnieku gaili, bet pienācīga maiņa viņam nav sameklēta. Nīcgaļu saimē vistas citos medību laukos aizejot dabīgā ceļā. Saimniece teic, ka agrāk, līdzko saimniekam ieminējusies par kaušanu, tā viņam galva vai mugura sāpējusi, tāpēc vistas zupai jāpērk veikalā. Agrāk, kad vēl kaimiņš bijis dzīvs, vistas kāvis viņš, tad arī pietiekami bijis dūnu, un bērniem un mazbērniem ir mīksti dūnu spilveni.
Laktā jāceļ
saimniecei
Saimniece vienmēr izvēloties viena un tā paša pārdevēja piedāvājumu, tāpēc vistas ir veselas un labi dēj. Jaunās šķirnes vistas dēj vai visu gadu. Barība pārsvarā izaug pašu dārzā — burkāni, kartupeļi, kāposti, bet graudus pērk no saimniecībām Bebros vai Daudzevā.
Pirms dažiem gadiem Tamāra turējusi arī muskuspīles. Bijis savs labums — dārzā gliemežus noēdušas, bet tomēr vairāk nelaimes. Atšķirībā no vistām pīles mēdza aizklīst tālu no sētas, tāpēc pie kūts bieži “ciemojās” lapsas un jenotsuņi. Vistas šiem dzīvniekiem tik ļoti neinteresējot. Tāpēc vecākās jau tā pieradušas pie apkārtnes, ka iemanās ienākt virtuvē. Savukārt jaunās, mīļi aprūpētas, nezina vārda “tiš” nozīmi, tādēļ, lai viņas aizdzītu, jānopūlas, piemēram, paceļot un panesot tālāk. Līdzīgi bijis ar gaļas šķirnes vistām jeb broileriem. Lai arī labas dējējas, lielā svara dēļ viņas nespēja palidot, un saimniecei katru nācās pašai iecelt laktā. “Aizeju uz kūti, viena man apsēžas uz kājām un sēž. Nu, kas tā par vistu?!” stāsta Tamāra. Agrāk nodarbojusies arī ar cāļu perināšanu, bet tagad tam neesot jēgas. Ne izmaksu, bet vairāk apkārt klaiņojošo kaķu dēļ. Saimniece viņus sauc par svešas maizes ēdājiem. Lai gan, pateicoties šiem kaķiem, apkārtnē nav ne peļu, ne žurku.
Paps aizved mammu
Pērn vasarā saimnieces meita Jaunjelgavas apkārtnē atradusi stārķēnu ar salauztu spārnu un kāju. Rīgas zoodārza ornitologiem jautājuši, vai nebrīvē iespējams izaudzēt stārķi. “Ja katru dienu varat izbarot puskilogramu svaigu zivju, tad jā,” bijusi atbilde. Piepalīdzot veterinārārstam, stārķis izveseļojies. “Knapi tikām no viņa vaļā. Kamēr atradinājām no zivīm, lai pats sāktu meklēt barību, kliedza, plēsa ar knābi man bikses, darīja visu, lai tik dabūtu savas zivis. Piecos rītā jau sēdēja uz mājas jumta un skaļi pieprasīja brokastis,” stāsta stārķa auklētāja.
Labi, ka tuvumā apmeties bariņš gārņu. Viņi nākuši uz piemājas dīķi pēc zivīm. Zivis ķert stārķim viņi neiemācījuši, bet lidot gan. Kādā vasaras nogales dienā virs mājas riņķoja četrpadsmit stārķu. “Jaunjelgavietis” viņiem vakaros pievienojies, bet rītos atkal atgriezies pie Nīcgaļiem. Pienāca kartupeļu talkas diena, virs mājas atkal riņķoja stārķu bars, un kopš tās reizes saimnieku lolojums vairs nav redzēts. Ornitologi teikuši, ka tā acīmredzot bijusi stārķu mamma, kuru pie sevis aizvedis stārķu paps. Zinot šo stāstu, kāds jaunjelgavietis arī šogad piedāvājis mazu stārķēnu. Tamāra atteikusies. ◆
