Mūsdienās arvien lielāks retums ir ģimenes, kurās aug vairāk par trijiem bērniem, bet aizkraukliešu Ilantas un Rolanda Šteinbergu ģimenē ir četri — Artūrs (21), Ritvars (15), Evelīna (13) un Dārta (3).
Tēva dienas priekšvakarā Rolands Šteinbergs stāsta, ka viņu ģimenē svarīgākās lietas izlemj kopā, bet viņš vairāk iesaistījies bērnu sportisko aktivitāšu atbalstīšanā.
Sporto visi
Rolands Šteinbergs stāsta, ka ģimenē par bērnu skolas sekmēm, mājasdarbiem un sadzīves lietām atbild un seko līdzi sieva Ilanta, viņš gādā par bērnu sportiskajām aktivitātēm, bet lēmumus gan pieņemot abi kopā: “Sieva šobrīd ir mājsaimniece, viņai ir vairāk laika nodarboties ar bērniem un organizēt ģimenes ikdienu. Agrāk strādāju celtniecības firmā, kur bija nereglamentēts darbalaiks, piecpadsmit gadu diendienā braukāju uz darbu Rīgā, arī tagadējā darbā objekti ir gan Aizkrauklē, gan otrā Latvijas malā, tāpēc mājās bieži vien esmu vēlu.”
Gan Rolands, gan sieva Ilanta savulaik aktīvi nodarbojušies ar sportu, Rolands bija garo distanču skrējējs — skrējis 3000 metru un vairāk, sieva skrēja vidējās distances — 400 un 800 metru, tāpēc pašsaprotami, ka ģimenē sportam ir atvēlēta svarīga vieta, un par to vairāk gādā tēvs.
Rīteros ir lauku mājas, kur ģimene pavada daudz brīvā laika. “Darba laukos pietiek no agra pavasara līdz vēlam rudenim, katram bērnam ir savi pienākumi, kas ir lieliska iespēja apgūt darba tikumu un mācīties veidot ap sevi sakoptu vidi,” stāsta Rolands.
Pamatā — vieglatlētika
“Ritvaru uz hokeja treniņiem Rīgā vadāju divus gadus, arī vecākais dēls Artūrs trenējās šajā sportaveidā, kādu brīdi spēlēja arī hokeja klubā “Ogre”. Šie treniņi prasa lielu ieguldījumu — ne tikai laiku, gribasspēku, arī naudu. Lai paspētu uz hokeja treniņiem Rīgā, pēc dēla uz skolu devos jau pulksten divos, mājās bijām ap astoņiem vakarā, vēl jāmācās, bet spēka vairs nav. Jutām, ka pasliktinās sekmes, kļūst par grūtu. Ja būtu iespēja trenēties Aizkrauklē, būtu citādi, bet savienot mācības ar treniņiem Rīgā, domājot par profesionālo sportu, diemžēl nav iespējams,” pārliecināts Rolands. “Uzskatu, ka visa pamatā ir vieglatlētika, pēc tam jebkurā brīdī var izvēlēties, ar kādu sportaveidu nodarboties, bet pamatam jābūt.”
Autiņbiksītes — brīnums
Vecākajam dēlam un pastarītei ir astoņpadsmit gadu starpība. Vai var salīdzināt laiku, kad ģimenē piedzima pirmais bērns, un to, kā ir tagad?
“Vecākais dēls uzauga pavisam citā laikā. Nezinājām, kas ir autiņbiksītes, bija tikai marles autiņi. Atceros, kā 1992. gadā vedu no Rīgas pirmās autiņbiksītes, tās tolaik bija neredzēts brīnums. Mazajai meitai ir citādi, ir daudz palīgu un audzinātāju, jūtam, ka ir jau mazliet izlutināta, jo ir mazākā māsa. Esmu sapratis, ka ļoti daudz bērnu audzināšanā palīdz iegūtā dzīves pieredze. Tā palīdz uz dzīvi paskatīties citādi, redzu un saprotu, kā mazais cilvēciņš veidojas par personību.
Domāju, ka pret meitām neesmu piekāpīgāks, man visi bērni — gan dēli, gan meitas — ir līdzvērtīgi.
Kad pieteicās ceturtais bērniņš, bija, par ko padomāt, jo vienmēr jau priekam seko līdzi arī bažas par sadzīviskajām un praktiskajām lietām. Nesaprotu, kāpēc valsts vēl nav pieņēmusi likumu par bezbērnu nodokli? Tas ir visefektīvākais veids, kā veicināt demogrāfijas pieaugumu! Atceros, deviņdesmitajos gados pie mums viesojās kādas Dānijas kompānijas eksporta nozares vadītājs — viņš nodokļos maksāja pusi savas algas tikai tāpēc, ka bija viens, bez ģimenes.”
Uz Norvēģiju neaizbrauc
Pēdējos gados arvien vairāk ģimeņu pamet Latviju un aizbrauc uz ārzemēm, jo te nevar izdzīvot, arī Rolands atceras kādu darba piedāvājumu: “2004. gadā mani aicināja uz Norvēģiju kā tiltu būvinženieri. Dažreiz vēl domāju par to, kā dzīve būtu iegrozījusies, ja šo piedāvājumu būtu pieņēmis, jo tas tolaik būtu bijis liels kāpiens uz augšu pa karjeras kāpnēm. Kas šodien lielākoties brauc uz Angliju? Inženieri? Profesionāļi? Domāju, nē, tas ir “melnais” darbaspēks. Kamēr Latvijā neattīstīs ražošanu, tas tā turpināsies, un, protams, neuzlabosies arī demogrāfiskā situācija.”
Iepriekšējās paaudzēs divi bērni ģimenē bija retums, bija daudz-bērnu ģimenes, kurās auga četri, pieci, seši un vairāk bērnu, bet vecākiem bija darbs. “Ir atšķirība, vai nedēļas nogalēs kaut kur brauc divatā, vai ģimene, kurā ir seši cilvēki. Mums ir kopīgs vaļasprieks — slēpošana, katru gadu kopā braucam uz Norvēģijas kalniem, nākamajā ziemā domāju jau mazo meitu likt uz slēpēm un mācīt. Tas taču nav tas pats, kas braukt divatā,” stāsta Rolands Šteinbergs.
Par Tēva dienu Rolands teic — izjūtas ir līdzīgas kā saistībā ar citiem aizgūtiem svētkiem, kuri īsti “neiedzīvojas”: “Visu mūžu esam svinējuši Starptautisko sieviešu dienu, to tik viegli nevar izskaust, tāpat kā 23. februāris manai paaudzei ir svētku diena, kad satiekamies, padzenam jokus un atceramies jaunību. Tēva diena, manuprāt, Latvijā vēl nav populāra, taču es to atbalstu. Lai tēvi pavada vairāk laika kopā ar bērniem, iesaistās audzināšanā, dažādās aktivitātēs, sporto un atpūšas kopā.”
