Seces pagasta “Priedulājos” kopš 1992. gada dzīvo Genoveva Kurnava. Šajos gados pagasts iemīļots, un viņai te ļoti patīk — ir mierīgi un droši. Šonedēļ kundze svin 85 gadu jubileju.
Genovevas kundze dzīvo Seces dzelzceļa stacijas tuvumā. Kad ierodos “Priedulājos”, sirmā māmuļa tikko kā atnākusi: “Gāju apraudzīt mazmeitas nopirktos cālīšus un pīlītes, pie reizes pabaroju savas kaziņas. Nāciet tik iekšā,” aicina jubilāre.
Ieejot nelielajā mājā, pārņem omulība, pie dīvāna laiski nogūlies neliela auguma suņuks Puksītis, šujmašīnai glīti uzklāts jubilāres darinātais galdauts, bet dīvānā redzams adīklis.
Pēc riekstiem kāpj lazdā
Genoveva Kurnava ir no Jasmuižas pagasta Daugavpils pusē, kur līdz 1936. gadam viņa kopā ar ģimeni dzīvoja “Kudļu” sādžā. Kad ģimenei piešķīra viensētu, meitenes vecāki saprata, ka tik mazā platībā būs grūti dzīvot.
— Mana bērnība bija ļoti saulaina un priekpilna. Vecāki bija strādīgi un mums, bērniem, atvēlēja tikai labāko. Kad nolēmām pārdot piešķirto viensētu, mums piedāvāja iegādāties īpašumu Daugavpils apriņķa Skaistes pagastā. Apskatot vietu, nolēmām turp pārcelties — visapkārt mežs, pļavas, liels augļudārzs, bija neliela sagruvusi būda, bet to atjaunojām, ierīkojām sētu. Jauniegūtā īpašuma platība bija ap 30 hekt-āru, un mums, bērniem, tā bija īsta paradīze. Gājām ogot, kāpām lazdās pēc riekstiem, sēņojām un darījām daudz ko citu, — atceras seciete.
20 gadu strādā putnu fabrikā
— Gadi skrēja nemanot. Pabeidzu pamatskolu, sāku mācīties lauksaimniecības skolā. Krievi šo iestādi neatzina un pieprasīja mācīties no jauna. Vienu kursu nomācījos, otru — nenobeidzu. Nodomāju: kam man tas, darba nebīstos, dzīvē nepazudīšu. Drīzumā sākās represijas. Tēvu izsūtīja. Mans tēvocis tolaik teica, lai braucu prom no laukiem. Pārcēlos uz Rīgu. Kādu laiku strādāju namu pārvaldē, bet vēlāk mani pieņēma darbā partijas komitejā. Kurzemē nebija latviešu, kas strādā, jo vairumu izsūtīja. Kuldīgā mani norīkoja ceļu daļā, kur strādāju par grāmatvedi. Alga bija niecīga, tikai 35 rubļi mēnesī, — stāsta jubilāre.
Genovevas kundze teic, ka turpat Kuldīgā, dzīvokļu daļā, par vadītāju strādāja kāds ebrejs Gočalps, lāga vīrs. Paziņas viņu gribēja nomelnot, sakot, ka lieki iztērējis naudu, kādā pagastā uzceļot ebreju dievnamu, bet Genoveva viņu paglābusi.
— Labi zināju, ka tajā pagastā tādas baznīcas nav, un liecināju par labu Gočalpam. Kopš tā laika viņš bija man vēlīgs, palīdzēja, kā vien var.
Vairākus gadus strādāju Saldus autobusu stacijā, bet man no bērnības ļoti interesēja putnkopība. Avīzē izlasīju, ka Ķekavā cels putnu fabriku. Ieminējos par to Gočalpam, un viņš man tur sarunāja darbu. Sākumā bija tikai trīs kūtis, taču, kad aizgāju pensijā, daudz vairāk, vēl arī jaunputnu, cāļu ēkas un inkubatori. Tur nostrādāju 20 gadu, un līdz ar fabriku novecoju arī es.
Darbs bija smags, strādāju gumijas zābakos, un vēl tagad reizēm ir sajūta, ka tie ir apauti, — atzīst seciete.
Meitai — kleita, mazmazdēlam — zeķes
— Ķekavā man bija dārzs, saimniecība, kad sākās privatizācija, visu atņēma, nepalika pat strēle puķudobei. 1991. gadā, atgūstot neatkarību, strauji palielinājās noziedzība — laupīja mājas, dedzināja būdiņas. Nolēmu pārcelties uz dzīvi citviet. Zvanīja arī “Priedulāju” saimniece un piedāvāja īpašumu Secē. Te dzīvoju jau 18 gadu, un man te ļoti patīk, jūtos droši.
Genoveva ir īsta daiļamatu pratēja — māk gan šūt, gan adīt, tamborēt, aust un daudz citu lietu. Prasmes apgūtas gan kursos, gan pašmācībā.
— Apmeklēju dažādas rokdarbu nodarbības. Pēc tam “apadīju” un “apšuvu” gan bērnus un mazbērnus, gan brāļa un māsas ģimeni. Meitai uzšuvu kāzu kleitu. Ja kādu piegrieztni nepratu izveidot, laba šuvēja palīdzēja. Jūlijā mazmazdēls Edijs dosies uz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Viņam vajadzīgas tautiskas zeķes, un es pašlaik tās cītīgi adu. Reizēm sāp rokas, bet, kas solīts, jāizdara.
Karavīrs uzdāvina zirgu
Jubilārei spilgtā atmiņā padomju laiki. Lai gan krievu karavīri bijuši diezgan nežēlīgi, viens reiz uzdāvinājis zirgu.
— Kādā dienā, pa ceļu ejam, ieraudzīju krievu zaldātu ar diviem zirgiem un velosipēdu. Viņš sauca: “Meitenīt, ņem vienu zirgu!”. Bērītis bija dikti smuks — sirms, dābolains, bet kājiņas apskādētas. Paņēmu ar’ un aizvedu pie saviem no tēva mantotajiem. Nosaucu par Sirmīti. Viņš mani ļoti iemīlēja, ikreiz bubinot, šķita, ka sarunājas. Kad krievu armija aizgāja uz Rīgas pusi, kaimiņam atņēma lopiņus, arī zirgus, kuri tolaik bija lieli palīgi saimniecībā. Māte teica — ko nu es ar trim bērīšiem iesākšu, lai vienu uzdāvinu kaimiņam. Ar grūtu sirdi atdevu, taču Sirmītis to laikam nepiedeva, vairākkārt viņu redzēju sapnī, — atminas Genovevas kundze.
Dzimšanas dienā jubilāre neko īpašu nerīkos.
— Kad sāku dzīvot “Priedulājos”, varēju pienācīgi sagaidīt ciemiņus. Turēju govis, sivēnus, trušus. Vēl pērn darbojos saimniecībā, bet šogad vairs nav spēka. Tagad man ir tikai vairākas kaziņas, sieru negatavoju, bet piens un biezpiens gan ir gards.
