Latvijas armijas ģenerālim skrīverietim Jānim Laveniekam šovasar apritētu 120 gadu. Viņš ir viens no varonīgo Lāčplēšu pulka, kuri 1919. — 1920. gadā smagās kaujās izcīnīja Latvijas neatkarību.
Skolas gaitas un
cīņas Pirmajā
pasaules karā
Jānis Lavenieks ir dzimis 1890. gada 12. jūnijā Skrīveru pagasta “Vaineļos” zemnieku ģimenē. Tur pagāja viņa bērnība, mācoties pagasta skolā un vēlāk Skrīveru ministrijas skolā, pēc kuras beigšanas zēns turpināja izglītoties Belostokas komercskolā.
Tāpat kā daudzi Latvijas lauku jaunekļi 20. gadsimta sākumā, arī Jānis Lavenieks izvēlējās militāro karjeru. 1911. gadā, izturējis pārbaudījumus Polockas kadetu korpusā, viņš sāka dienestu 105. Orenburgas kājnieku pulkā. 1914. gadā jaunais apakšvirsnieks iestājās Viļņas karaskolā un tās saīsināto kursu pabeidza 1915. gada vasarā. 51. Sibīrijas strēlnieku pulka sastāvā viņš piedalījās daudzās Pirmā pasaules kara kaujās (arī pie Vecauces, Iecavas un Ķekavas). Par varonību un karotprasmi Jānis Lavenieks apbalvots ar pieciem cariskās Krievijas ordeņiem.
1918. gada februārī štāba kapteinis Lavenieks nonāca Austroungārijas gūstā, bet pēc Brestas līguma noslēgšanas tika atbrīvots. Jūnijā viņš iestājās hetmaņa Skoropadska vadītajā Ukrainas brīvības cīnītāju armijā, kurā komandēja rotu, vēlāk — bruņumašīnu. Pēc Skoropadska armijas sakāves Lavenieks nonāca Vācijas gūstā. Lai varētu atgriezties dzimtenē, kur tolaik jau notika cīņas par Latvijas neatkarību, viņš pieteicās Vācijas atbalstītā krievu baltgvardu pulkveža Virgoļiča korpusā un 1919. gada maijā tika atbrīvots no gūsta. Jūnija beigās štāba kapteinis ieradās Jelgavā, kur bija izvietots Bermonta karaspēkā ietilpstošā Virgoļiča korpusa štābs.
Tobrīd Latvijas brīvības cīnītāji kopā ar igauņiem Cēsu kaujās bija sakāvuši naidīgos baltvāciešus un atbrīvojuši Rīgu. Jānis Lavenieks nolēma pie pirmās izdevības pāriet Latvijas armijas pusē. Pēc Strazdumuižas pamiera Virgoļičs sūtīja viņu uz Priedaini pārņemt baltvāciešu bruņuvilcienu. Sazinājies ar Latvijas armijas vadību, Lavenieks pārņēma vilcienu, atbruņoja tā apkalpi, šķērsoja frontes līniju un stājās Latvijas brīvības cīnītāju rindās, par ko pulkvedis Virgoļičs viņam aizmuguriski piesprieda nāvessodu. 1919. gada 29. jūlijā Jānis Lavenieks kapteiņa pakāpē tika iecelts par Latvijas armijas pirmā bruņotā vilciena komandieri.
Varena kara mašīna
Bruņuvilcienus jeb, kā Latvijas armijā bija pieņemts dēvēt, bruņotos vilcienus plaši izmantoja Pirmā pasaules kara, Krievijas pilsoņu kara un Austrumeiropas tautu atbrīvošanās cīņu laikā. Tā bija varena kara mašīna, kas arī viena varēja izšķirt kaujas iznākumu.
Latvijas armijas pirmais bruņotais vilciens, kuru komandēja kapteinis Jānis Lavenieks, sastāvēja no kaujas daļas (bruņota lokomotīve un četri bruņuvagoni) un bāzes (divi pasažieru vagoni, virtuves vagons un deviņi preču vagoni — munīcijas un materiālu noliktavas un darbnīca), kā arī divām platformām ar rezerves sliedēm, dzelzceļa un tiltu labošanas un postīšanas darbarīkiem un drezīnu. Tas bija apbruņots ar jūras lielgabalu (88 milimetru kalibrs), diviem lauka lielgabaliem (77 mm un 37 mm), diviem zenītlielgabaliem (aizsardzībai pret lidmašīnām) un 10 ložmetējiem. Vilciena apkalpe sastāvēja no aptuveni piecdesmit — septiņdesmit karavīriem.
1919. gada augustā pirmais bruņotais vilciens piedalījās kaujās ar lieliniekiem pie Trepes stacijas (starp Krustpili un Līvāniem), bet, kad Bermonta karaspēks sāka apdraudēt Rīgu, to pārvietoja uz Torņakalnu.
Bruņuvilciena
priekšgalā pret
bermontiešiem
Sākoties bermontiešu uzbrukumam, 1919. gada 8. oktobrī pirmais bruņotais vilciens devās uz Baložu stacijas apkaimi Rīgas — Jelgavas dzelzceļa līnijā un iesaistījās kaujā ar pretinieka kājnieku daļām. Pret to vērsās bermontiešu artilērija un lidmašīnas. Sīvā kaujā uzbrukumu atsita. Kaut arī kapteinis Lavenieks tika ievainots kājā un galvā, viņš pozīcijas neatstāja un varonīgi turpināja cīņu.
Tās pašas dienas pēcpusdienā bermontieši sapulcēja vēl lielākus spēkus un uzbruka stacijas apkārtnē esošajām Latvijas armijas kājnieku vienībām. Tad Lavenieka komandētais bruņuvilciens iebrauca tieši pretinieka bataljona vidū un lielu daļu tā karavīru iznīcināja, bet pārējos izklīdināja. Drīz vien vilciena artilērijas uguni vajadzēja pagriezt pret divām ienaidnieka bruņumašīnām un vienu smago auto ar zenītlielgabalu, kas tuvojās pa Jelgavas šoseju. Pēc īsas, bet intensīvas apšaudes vilciens vienu bruņoto auto sašāva, bet pārējos piespieda bēgt.
Tomēr bermontiešu tālšāvēju artilērijas apšaudes un Latvijas armijas kājnieku daļu atkāpšanās dēļ pirmais bruņotais vilciens devās uz Torņakalna staciju. 9. oktobrī no agra rīta vilciens tika iesaistīts niknās cīņās ar pretinieku un piespieda to atkāpties, tomēr tālāka virzība uz priekšu nebija iespējama, jo dzelzceļš Katrīnas muižas rajonā bija izpostīts.
No Skrīveriem
apšauda Jaunjelgavu
Pretinieka nepārtrauktas apšaudes rezultātā bija uzsprādzis 88 mm lielgabals un sabojāts 77 mm lielgabals, ievainoti abi mašīnisti un vēl vairāki apkalpes karavīri. Tā kā pārējās brīvības cīnītāju vienības atkāpās no Torņakalna apkaimes, arī Lavenieka bruņuvilciens devās pāri Daugavai.
Kapteiņa Lavenieka komandētais pirmais bruņotais vilciens piedalījās arī Jaunjelgavas kaujā, kas sākās 1919. gada 19. oktobrī. Tas ieradās Skrīveru stacijā un ar kāda vietējā zemnieka pajūgu (viņš bija brīvprātīgi atvedis karavīriem dārzeņus) nogādāja 77 mm lielgabalu Skrīveru dendroloģiskajā parkā. Atbalstot Latvijas armijas 4. Valmieras pulka kājniekus, lielgabals no izdevīgas pozīcijas pāri Daugavai apšaudīja ritmeistara fon Jēnas vadīto bermontiešu nodaļu pie Jaunjelgavas mācītājmuižas un kapiem, ar labi mērķētu uguni apklusinot vairākus ienaidnieka lielgabalus un atsitot kājnieku nodaļas uzbrukumu. Arī turpmākajās dienās bruņotā vilciena lielgabals palīdzēja brīvības cīnītāju kājnieku daļām noturēt Jaunjelgavu, līdz 11. novembrī, uzbrūkot plašā frontē, Latvijas armija piespieda Bermonta karaspēku atkāpties un drīz padzina to no valsts teritorijas.
Par šiem varoņdarbiem kapteinis Jānis Lavenieks apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Dienests miera laikā
1919. gada beigās Jāni Lavenieku paaugstināja par pulkvežleitnantu un iecēla par 1. bruņotā diviziona komandiera palīgu. Arī pēc Brīvības cīņām viņš palika karadienestā un 1920. gada 1. aprīlī kļuva par jaunizveidotā Bruņoto vilcienu diviziona komandieri. 1923. gadā Lavenieks pabeidza augstākos virsnieku kursus, 1925. gadā tika paaugstināts par pulkvedi un turpināja komandēt bruņuvilcienu formējumu, ko tagad jau sauca par pulku. Pulkvedis Lavenieks ieguldīja lielu darbu Latvijas armijas bruņoto vilcienu sastāva paplašināšanā, pastiprināšanā un modernizēšanā. 1939. gadā pēc Augstākās karaskolas divīzijas komandieru kursu beigšanas viņu paaugstināja par ģenerāli un iecēla par Kurzemes divīzijas komandiera palīgu un Lejaskurzemes rajona garnizona priekšnieku.
Tobrīd saskaņā ar PSRS uzspiesto neuzbrukšanas līgumu Lejaskurzemē iekārtoja sarkanās armijas bāzes. Šajā garnizonā darba apstākļi bija ļoti smagi, jo tā priekšnieka uzdevums bija uzraudzīt, lai padomju karaspēka daļas izpildītu bāzu līguma noteikumus, kā arī pasargāt civilos iedzīvotājus no sarkanarmiešu patvarībām. Smagās darba slodzes dēļ ģenerālis Lavenieks saslima un atvaļinājās no aktīvā karadienesta.
Par nopelniem dienesta laikā Jānis Lavenieks apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa komandiera krustu, Viestura ordeņa lielvirsnieka krustu ar šķēpiem, Latvijas aizsargu Nopelnu krustu, Zviedrijas karaliskā Vāsas ordeņa komandiera krustu.
Civilajā dzīvē
Pēc aiziešanas no dienesta Jānis Lavenieks strādāja par konservu fabrikas direktoru. Atšķirībā no lielākās daļas neatkarīgās Latvijas armijas virsnieku viņam izdevās izvairīties no komunistiskajām represijām.
Vācu okupācijas laikā Lavenieks iesaistījās sabiedriskajā darbā. Viņu ievēlēja par Karavīru palīdzības organizācijas priekšsēdētāja vietnieku, un viņš iestājās pret nacistiem vērstajā Latvijas Centrālajā padomē (LCP). Viņš kopā ar virkni vadošo latviešu sabiedrisko un militāro darbinieku parakstīja LCP memorandu.
Kad 1944. gadā sarkanā armija sāka atkārtotu Latvijas okupāciju, Jānis Lavenieks devās trimdā uz Vāciju. Arī tur viņš aktīvi darbojās latviešu organizācijās un tika ievēlēts par Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētāju. 1950. gadā Lavenieks pārcēlās uz ASV, kur turpināja darbību trimdas organizācijās. Mūža nogalē viņš uzrakstīja grāmatu “Latviešu bruņoto vilcienu pulks”. 1969. gada 17. februārī 78 gadu vecumā skrīverietis aizgāja mūžībā. Viņš ir apbe-
dīts Lavenieku ģimenes kapos Ņūbransvikā Ņūdžersijas štatā.
