Uz Bebru pagasta robežas ar Madlienas novadu ir “Klāņu” mājas. Tām šogad aprit simts gadu. Māju cēlis saimnieku Brigitas Gailītes un Aivara Čulkstāna vecaistēvs. Šobrīd “Klāņos” lepni par savu dzimtu mīt četri bebrēnieši.
Saimnieku vectēvs uz šejieni atnācis no Pļaviņu puses. Tur iepazinies ar savulaik slavena ģenerāļa Andreja Auzāna māsu. Toreiz bijis pieņemts saimniekiem precēties ar savas kārtas ļaudīm. Vecaistēvs bijis vienkāršs galdnieks, tāpēc, lai vairotu viņa mantu, ģenerālis nopircis zemi Bebros un uzdāvinājis to jaunajam pārim. Četrdesmitajos gados Aivara tēva māsa esot mājām devusi “Klāņu” vārdu, bet līdz tam trīs mājas šajā apkārtnē sauca vienā vārdā — “Rešņi”. No Auzānu dzimtas dzīva bijusi viena no māsām. Dzīvojusi Kanādā un pirms nepilniem desmit gadiem ieradusies Bebros apskatīt brāļa mājas. Biežāk satikties braucot uz dzimtas mājām “Bormaņi”. Pēdējo reizi dzimtas salidojumā tur pulcējušies pirms septiņiem gadiem.
Trešais kukulis ēdams
Aivars Čulkstāns gājis senča pēdās un nodarbojas ar galdniecību, vēl šodien teicami kalpo arī vecātēva galdniecības darinājumi. Vairāki lieli drēbju skapji, saimes galds, kurš pēc vajadzības var būt vai visas istabas garumā. Reiz viņš ķēries pat pie ērģeļu būves. Tās skanējušas Kokneses baznīcā, bet tagad glabājas Aizkrauklē, muzejā “Kalna Ziedos”. Ainārs Bērziņš, Brigitas dēls, teic, ka bērnībā no ērģelēm zadzis stabules un slepus stabulējis.
Galdnieka rīki saglabājušies vēl no tiem laikiem. Arī vecās kājminamās koka virpas, ar kurām dekoratīvā apdare veidota istabā redzamajiem skapjiem. Padomju laikos, septiņdesmitajos gados, šajā pusē izveidota galdniecība, no kuras liela daļa instrumentu saglabājušies līdz mūsdienām. Aivars teic, ka darbnīcā šogad bijis vairāk darba, tāpēc jāsecina, ka izaugsme Latvijā jūtama arī Bebru pagastā. Senā maizes krāsns lielajā istabā gan sen neesot kurta. Ainārs reizes trīs mēģinājis tajā cept maizi. Pirmajā reizē nebija ēdama, otrajā — vidus neizcepies, bet trešajā tīri laba izdevusies.
Šajā pusē manīti
vilki
Ainārs strādā Rīgas ostā, un Bebru pusē viņš ir no darba brīvajā laikā. Viņam ziemā galvenās ir medības. “Nesen līdzās aļņu pēdām sniegā manīju vilka pēdas. Labi, ka plinte bija līdzi,” saka Ainārs. “Mežacūkas tagad var šaut visu gadu, licenci var pagarināt, cik vajag. Tāpēc tepat netālu no mājas uzcēlu 11 metru augstu medību torni. Cūkas intensīvāk jāšauj, lai viņas pārvietojas pēc iespējas mazākā rādiusā un ierobežotu pēdējā laikā izplatījušos cūku mēri.” Cik izdevies nomedīt? Ainārs teic: “Tas atkarīgs no medību dievietes Diānas. Kā viņa būs lēmusi. Dažkārt ar visu smalko stratēģiju cūka aizmūk. Kādu desmit cūku rudenī ir nošautas.”
No kredītiem
pa gabalu
Kūtī saimei viena govs, pāris cūku, no kurām viena Ziemassvētkiem nokauta un, kā pienākas, šņukurs nošmorēts. Aivars teic, ka vairāk govju turēt nav vērts. Ja neesi lielsaimnieks ar pāris simtiem lopu, daži desmiti ir vien mocīšanās, ne darbs. Arī pirms pieciem un pat divdesmit gadiem “Klāņos” pārāk daudz lopu neturēja, un piecas govis bijis lielākais skaits. Arī no kredītiem turoties pa gabalu, bet bez Eiropas maksājumiem būtu grūtāk. “Tik pilsētniekam var šķist, ka laukos viss pats no sevis rodas. Vecā tehnika bieži jāremontē, elektrībai ap 30 latiem mēnesī, degvielai ap 500 litru gadā,” saka Aivars.
Lielā ēdiena gatavotāja ir Brigita. Viņai ir algots darbs Bebros, bet arī daudz brīvā laika, un tad top dažādi produkti no piena, piemēram siers un biezpiens. Lopi, dārzi, siltumnīcas arī viņas pārziņā: “Mostos piecos, tagad, ziemā, pirmais darbs — izkurinu krāsnis. Siera siešana vairāk aktuāla vasarā. Tagad, kad govs drīz būs ciet, piena pavisam maz. Bet mājiniekiem lauku labumi nemaz pie dūšas vairs neiet. Krējums, sviests pārāk trekns, veikala — garšīgāks.” “Mēs jau tā esam mēreni korpulenti,” smej Ainārs.
Mežā daudz
darba
Malka ziemai sagatavota no pārdesmit hektāriem meža. Īpašumā ir arī ap desmit hektāriem zemes. Vēl piecus iznomājot kaimiņam, un nedaudz virs desmit senāk esot pārdoti. Par auglīgām šejienes platības nevar saukt, tāpēc arī mežu esot pagrūti ieaudzēt. Agrāk paši ar lauksaimniecību esot nodarbojušies, bet drīz vien secināts, ka tik, cik pavasarī zemē ielikts, rudenī saņem atpakaļ. Zeme vēlāk sadalīta starp radiniekiem. Mežā lietaskoku gan esot maz palicis. Daudzviet stādīti koki, bet visi lielākoties iznīkuši. Pērn pie kopšanas darbiem nebijis laika pieķerties, tāpēc darba ļoti daudz. Stiprie vēji sagāzuši kokus, kuri nu pārsvarā noder malkai. Silto ziemu dēļ baļķus no meža grūti izvest. Nepieciešamās tehnikas šiem darbiem nav, bet ar to izlīdz zemes nomnieks.
Bebri šoziem dabū trūkties
Vai dzimtas saknes paredz pienākumu nopietnāk izturēties pret māju, zemi, rosina dzimtenes mīlestību? Aivars teic, ka no malas vienmēr viss izskatās citādi, bet ikdienā, te dzīvojot, par dzimtenes mīlestību reti aizdomājas. Ceļot, braukt, kaut kur triekties gan nekad neesot gribējies. Arī pilsētā nedzīvotu.
Ainārs teic, ka dzimtās vietas patriots viņš noteikti ir, bet par valsti pārliecības nav. Kādi būs “Klāņi” pēc gadiem? Jaunais saimnieks ir optimistisks. Pirmā lieta, kas jāizdara pavasarī, jāizveido caurteka, lai mežā mazāk krājas ūdens. Kopā ar kaimiņu Kasparu Karlsonu šoziem nojaukti lieli bebru aizsprosti, kuru dēļ pamatīgi applūda lielas tīrumu un meža platības. Ainārs cer uz lauku tūrismu. Līdzās mājai ir dīķis, un tā vidū uzcelta lapene. Dīķi plānots paplašināt līdz hektāram. Tūrismam noderētu arī medību torņi. Iespējams, cels jaunu pirti. Nākamajā vasarā plānots izveidot volejbola laukumu. Cilvēkus šai apkārtnei varētu piesaistīt arī topošā Maskavas šoseja. Vecie saimnieki gan uz šādu ideju skatās skeptiski. Otra ideja ir autoserviss kādā no saimniecības ēkām. Aināram padodas tehnikas remonts, iegādāta liela daļa instrumentu, un vajadzīgs vien autopacēlājs. “Man pensijas nebūs, tāpēc par iztikšanu jādomā laikus,” viņš saka. “Mežā nošaušu alni, dīķī noķeršu zivi, salabošu kādu autiņu, iztikt varēs. Gribu te dzīvot, patīk šī vieta. Kaut visi aizietu, paliktu te vienīgais.”
