Aiviekstietei Inesei Pavļivai dzimšanas diena un šogad apaļa jubileja ir ziemas izskaņas mēnesī. Tomēr viņa atzīst, ka aukstākais gadalaiks pašai nav īpaši tuvs. Šogad šis laiks izrādījies krietni pavasarīgs, un tad jau domas rosās ap puķēm, ko Inese ik gadu savam dārzam lielākoties izaudzē pati.
Savs pamats
— Mamma stāstīja, ka gadā, kad es piedzimu, bija daudz sniega. Tolaik no dzemdību nodaļas slimnīcā māmiņas mājup veda ar medicīniskās palīdzības automašīnu. Viss bijis tā pieputināts, ka iebraukt varēja līdz mājas ceļa galam. Tālāk nācās brist pa kupenām, — stāsta Inese.
Šo ceļu uz vecvecāku mājām, kas ir gabaliņu no Gostiņu centra, Inese mēro joprojām. Tuvs, mīļš un pierasts. Jau paaudzēs šajā piemājas saimniecībā, kā jau laukos, audzēti mājlopi. Arī Ineses ģimene šo tradīciju turpina. Inese atzīst, ka ar saimniecību ir tā, ka vairāk ir ieguldījumu kā atdeves, tomēr tā ir arī atbalsts. Pašu izaudzētajiem produktiem ir liela vērtība. Jā, dažkārt nav viegli šīs rūpes apvienot ar darbu, bet pagaidām neko negrasās mainīt, jo lauki ir pamats, uz kura viņi balstās joprojām.
— Agrāk vīrs govij sienu rokām piepļāva, un sagrābām arī to rokām. Bērni bija mazi, un līdz pat vakaram ar visiem bijām pļavā. Tagad tik “traki” neesam un vairāk paļaujamies uz tehniku, — smaida Inese.
Nav tā, ka pilsēta Inesi nevilina. Viņa labprāt izmanto tās piedāvājumus ar koncertiem un teātriem. Šonedēļ pat bija iespēja noskatīties teātra izrādi Rīgā, un Inese ir par to priecīga.
Gardas joprojām
Pirms tikšanās ar Inesi man stāstīja, ka viņa cep gardas kūkas. Tā nav viņas profesija, bet vaļasprieks. Ģimene liela, katram jubilejā kūku vajadzēja, un nācās mācīties tās gatavot. Viņa teic, ka joprojām vislabāk garšo mājās ceptās kūkas bez mākslīgajām sastāvdaļām, nevis veikalā nopērkamās. Speciālās pārtikas mastikas jau esot skaistas, tomēr nesaistot.
— Reiz kādās kāzās bija grezna kāzu torte, izdekorēta ar tādām skaistām rozēm, protams, ēdamām. Man tik ļoti gribējās tās pagaršot, kas arī izdevās. Jāteic, neko tik negaršīgu nebiju ēdusi! — saka Inese.
Ilgus gadus viņas darbs gan arī bija saistīts ar saldumiem, jo 16 gadus Inese nostrādāja Skrīveru pārtikas kombinātā, gatavojot konfektes “Gotiņa”.
— Pēc skolas mācījos Rīgā profesionālajā skolā par gaļas izstrādājumu kulināri. Pēc tam mani aizsūtīja praksē uz Liepāju, bet uz turieni neaizbraucu. Ar draudzenēm devāmies meklēt darbu, un nonācām Skrīveros. No viņām gan es vienīgā tur paliku strādāt. Darbs bija kombināta vecajās telpās, līdz to slēdza. Žēl, jo Skrīveros ražoja tik daudz labu produktu. Rītos uz kombinātu brauca ar strādniekiem pilns autobuss no Aizkraukles, Skrīveriem un arī no Pļaviņām. Saldumu ražotni atvēra citur, bet kļuva par grūtu izbraukāt uz darbu, un to pārtraucu, — stāsta Inese.
Viņa atceras, ka savulaik “Gotiņas” ražoja tikai no īsta piena un sviesta. Vēlāk, “bēdīgākos” gados, sviestu jau aizstāja ar margarīnu. Tomēr šīs konfektes viņai garšo joprojām.
Skarbi un skaisti
Inese tagad strādā par apkopēju Gostiņu bibliotēkā, un ir pirmā, kas dienas agrumā ver šīs iestādes durvis. Viņai patīk bibliotēkas atmosfēra pirms dienas rosības.
— Bērnībā sapņoju kļūt par bibliotekāri, jo domāju, ka šajā darbā nekas cits nav jādara un var lasīt tikai grāmatas. Tā tomēr nav, un bibliotekārei Dainai darba ir daudz. Grāmatas gan man patīk lasīt joprojām, īpaši “krimiķus”, — saka jubilāre.
Ineses un viņas vīra Vasīlija ģimenē ir trīs bērni — Līga, Kristaps un Viktorija. Jaunākajai jau 21 gads, bet mammai bērni allaž šķiet vēl mazi. Šogad piedzimusi pirmā mazmeitiņa Laura. Jaunā paaudze izstudējusi un nodarbošanos atradusi citviet. Tāda ir realitāte, ka jaunie mazpilsētās nepaliek, jo nav darba. Inese atceras, ka vēl pirms gadiem desmit Gostiņos un apkārtnē bija pilns ar cilvēkiem, bet tagad viss kļūst arvien tukšāks. Arī abas tuvākās draudzenes dzīvo ārzemēs. Inese ciemojusies pie vienas no viņām Īrijā. Bijis tik daudz ko redzēt, ka divu nedēļu šķita par maz. Daba tur ir skarba, bet ļoti skaista. Tādas atkāpes no ikdienas dzīvi dara krāsaināku. ◆
