“Dzīve kā mirklis pagājusi, un man nemaz nešķiet, ka tik daudz gadu pasaulē nodzīvots,” teic Vilma Zepa no Kokneses.
“Dzīve kā mirklis pagājusi, un man nemaz nešķiet, ka tik daudz gadu pasaulē nodzīvots,” teic Vilma Zepa no Kokneses. 23. septembrī viņa svinēs 80 gadu jubileju.
Steigā dzīvots
Pagalmā ieraugot enerģisku kundzi, prātā pazib doma — viņai nu gan nevar būt 80! Vilmas kundze smej, ka arī viņa pati tam netic, bet taisnība vien būs.
Vilmas Zepas garajā mūžā nav trūcis salduma un arī rūgtuma, bet to visu allaž caurvijis darbs. Ne mirkli nav mierā sēdēts, un arī tagad savā mājā pašā Pērses krastā darāmā gana. “Steigā dzīvots un strādāts, un tikai pēc tā, ka solis kļuvis gausāks, saprotu, cik man daudz gadu,” atzīst jubilāre.
“Pie dēļa nelieciet!”
Vilmas kundze dzimusi Sunākstē, bet vēlāk pārnāca uz Koknesi, kur sāka strādāt piena savāktuvē. Vēlāk biešu sagādes punktā, tad Bilstiņu vērptuves dzirnavās par vērpēju. Ceļot hidroelektrostaciju, dzirnavas appludināja, un cehu pārvietoja uz Skrīveriem. Vilmas kundze palika Koknesē, un par viņas ilggadējo darbavietu kļuva maizes ceptuve. “Darbs man ļoti patika, kaut bija smags. Karstumā, maiņā jāstrādā ilgas stundas,” atceras Vilmas kundze.
Par labu darbu viņa saņēmusi arī vairākus apbalvojumus. Vēl tagad Vilmas kundze ar smaidu atceras, kā ceptuves vadītājs licis braukt fotografēties, lai viņas portretu pievienotu tolaik tradicionālajai pirmrindnieku galerijai. Viņa stīvējusies pretī: “Negribu, lai mani pie dēļa liek!”.
Māja upes un ievu ielokā
Koknesē Vilmas kundze satikusi arī savu nākamo vīru Jāzepu, viņš tolaik strādājis par dzelzceļnieku. Izaudzināta meita Aina, uzcelta māja gleznainajā Pērses upes krastā. “Dzīvojām trūcīgi, bet mums piešķīra apbūves gabalu jaukā vietā,” stāsta viņa. “Pērse bija ļoti skaista un tīra, tās krastā bija maz māju. Tagad te ir pārapbūvēts, bet aizvien Pērses krastos visskaistāk ir pavasarī, kad zied ievas un smaržo gaiss.”
Ar velosipēdu uz mežu
“Dzīve pagājusi vienā steigā un rūpēs,” bilst Vilmas kundze. “Arī aizejot pensijā, man darba pietika. Brūkleņu, melleņu pilni meži! Vasarā ar velosipēdu braucu uz mežu ogās, ar vilcienu vedu uz Rīgas tirgu. Pietika spēka, no meža atbraucot, vēl dārzā kartupeļus sarakt un saimniecību apkopt.
Tagad enerģijas vairs nav tik daudz, arī uz mežu reti tieku. Ko es tur viena darīšu, ja redze top aizvien sliktāka! Šogad gan abi ar mazmazdēlu Kristapu ar velosipēdiem aizbraucām uz mežu. Parādīju viņam labākās sēņu vietas. Jutos tik labi, ka neko vairāk pat vēlēties nevarētu!”.
Pilsētā kā cietumā
Vilmas kundzei ir viena mazmeita, kuras ģimene un abi mazmazdēli ir lieli palīgi visos darbos. “Bez palīgiem nu jau man būtu grūti,” bilst ome, kā viņu mīļi sauc mazmazdēli. “Ar puikām labi saprotamies. Kaut šad tad arī pabaramies, pēc brīža viss atkal ir kārtībā.”
Jau desmit gadu pagājis, kopš Vilmas Jāzeps ir citā saulē. Pārdzīvoti smagi vientulības mirkļi, īpaši drūmajos rudens vakaros, bet jāsamierinās un jādzīvo tālāk. “Kad bērni atbrauc, tad man ir droši,” saka enerģiskā omīte. “Uz Aizkraukli aizbraucu, paskatos, kā mazmazdēli aug, bet pilsētā jūtos kā cietumā. Savā mājiņā upes krastā jūtos vislabāk. Prom iet nedomāju, nezinu gan, kā būs, kad vairs nespēšu kustēt…”
Dāvina balli
Krēslainajos vakaros, kad ir viena, Vilmas kundze par saviem mīļajiem domā, adot viņiem siltas zeķes. Redzes dēļ gan vairs nespēj noadīt svīteri vai cimdus, bet bez darba arī nevar. Dienas paiet dārzā, kur gan puķes, gan siltumnīcas jāaprūpē.
“Man šķiet, ka neesmu 80 gadu dzīvojusi — gadi tik ātri pagājuši. Man nekas nesāp, vien redze pasliktinās,” saka jubilāre. Tuvinieki zina, ka omei skaista jubileja gaidāma, un mazmeitas ģimenes dāvana būs īsti ģimeniskas svinības kafejnīcā “Rūdolfs” Koknesē, kad ciemos nāks arī senās draudzenes.
