Šodien Valles pagasta “Dambeniekos” bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu un draugu lokā Milda Ulmane svin 90. dzimšanas dienu.
Šodien Valles pagasta “Dambeniekos” bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu un draugu lokā Milda Ulmane svin 90. dzimšanas dienu.
Milda Ulmane jeb, kā viņu mīļi sauc mājnieki, Ulmaņtante nodzīvojusi garu, grūtu, bet skaistu mūžu. Šajos deviņdesmit gados bijis viss — skaista mīlestība, smags darbs, sāpes par vīra un viena dēla nāvi, prieks par mazbērniem un mazmazbērniem.
Dēls — celtniecības ministrs
Izaudzināti un izskoloti divi dēli — Ivars un Edvīns, sagaidīti četri mazbērni un trīs mazmazbērni. Vislielākais gandarījums jubilārei ir par dēliem. Viņa saka: “Mani bērni ir paši labākie. Lai katrai mātei būtu tādi dēli kā manējie!”. Ivars ir celtnieks. Padomju Latvijas laikā bijis pat celtniecības ministrs. Edvīns ir agronoms.
Savās mājās iegātņos
Ulmaņtante gan piebilst, ka patiesībā viņai esot vēl divi bērni un četri mazbērni, jo patlaban “Dambeniekos” kopā ar viņu dzīvo un sirmo kundzi aprūpē Indra un Ainārs Martinski un četri viņu bērni. Kad Mildas kundze saslimusi un pārcēlusies uz dzīvi pie vecākā dēla Ķekavā, nolēmuši “Dambeniekus” pārdot. Martinski gribējuši māju pirkt, jo divistabu dzīvoklī tik kuplai ģimenei bijis par šauru. Ulmaņtantes sirds tomēr vienmēr bijusi “Dambeniekos”, un viņa atgriezusies savās mājās, kur Indra un Ainārs bijušo saimnieci pieņēmuši kā mīļu vecmāmiņu.
Brālis paliek Austrālijā
Mildas kundze agrā bērnībā piedzīvojusi, ko nozīmē palikt bez vecākiem. Kad sākās Pirmais pasaules karš, viņas māti un tēvu kara gaitas aizveda katru uz savu pusi. Mazā Milda palika kopā ar vecomāti. Pagāja vairāki gadi, līdz viņas vecāki satikās, un Mildai atkal bija māte, kas samīļo, un tēvs, kurš dod padomu.
Mildai ir astoņus gadus jaunāks brālis. Viņš Otrā pasaules kara laikā saņemts gūstā un aizvests uz Vāciju. Vēlāk atradies Austrālijā. Sākumā māsai baidījies rakstīt, lai padomju laikā nenodarītu pāri tuviniekiem. Vēlāk Milda ar brāli tomēr sarunājās vēstulēs. Dzimtenē viņš neatgriezās, uz mūžu palika Austrālijā.
Par bērnu izglītību jācīnās
Mildas māte vienmēr uzskatījusi, ka bērniem jāmācās. Milda beigusi sešas klases, taču sūtīt meitu augstākās skolās vecākiem nebija iespēju. Ulmaņtante saka: “Vecākiem jācīnās par bērnu izglītību. Mans vīrs nomira, kad vecākajam dēlam bija 15 gadu. Paliku ar bērniem viena, taču darīju visu, lai viņi varētu mācīties. Reizēm pašai nebija ko ēst vai mugurā vilkt, taču dēliem vienmēr centos palīdzēt.”
Kad kļuvis pavisam grūti, palīdzējusi ticība Dievam. To Mildas kundze iemācījusi arī bērniem un mazbērniem.
Maina aunu pret divriteni
“Dambeniekos” katra istaba, ik stūrītis atgādina kādu pagātnes notikumu. Kara laikā šajā mājā arvien apmetušies karavīri — gan krievu, gan vācu karotāji. Par karavīru darbiem un nedarbiem daudz runāts un rakstīts, taču Mildas kundze neko ļaunu neatminas: “Mums bija sugas auns. Karavīri to prasīja sev, bet pretī deva divriteni. Tā bija laba maiņa, jo dēliem bija ar ko uz skolu braukt. Vācu karavīrus, kuri dzīvoja “Dambeniekos”, labi baroja. Viņi cienāja arī mūs, saldais ēdiens bija īpaši garšīgs. Dzīvodami “Dambeniekos”, vācieši, domājot, ka uzvarēs karā, jau zemi apkārtnē bija sadalījuši. Tikai neiznāca vis, kā domāts. Viņiem Latvija bija jāatstāj.”
Darbā kļūdu nav
Četrdesmito gadu beigās “Dambenieku” pagalmā dibināja pirmo kolhozu un nosauca par “Cerību”. Pusgadu te darbojās kolhoza kantoris, kur Mildas kundze strādāja par kasieri. Kad vēlāk kantori pārcēla uz citurieni, uz darbu bija jāmēro tālāks ceļš. Kolhozā nostrādāts 20 gadu. Par to savlaik Ulmaņtante saņēmusi divus atzinības rakstus. Aizejot pensijā, Mildas kundze vēl palīdzējusi pagastā lopus un sējumus uzskaitīt. Darba devēji un kolēģi vienmēr bijuši apmierināti ar Mildas Ulmanes darbu, jo viņa savu uzdevumu veikusi ļoti akurāti, precīzi. Viņas pārskatos vai rēķinos nekad nebijis nevienas kļūdas.
Brīvbrīžiem rokdarbi
Brīvajā laikā Mildas kundze strādā rokdarbus. Notamborēts vairāk nekā divdesmit skaistu plecu lakatu. Tie galvenokārt dāvināti radiniecēm un draudzenēm. Daži palikuši arī pašai. Ļoti košs allaž bijis puķudārzs. Par kopto un skaisto apkārtni “Dambenieku” saimniece savlaik ieguvusi godalgotu vietu konkursā par sakoptāko sētu. Tagad par puķēm, dzīvžogu un pagalmu rūpējas Indra, bet Mildas kundze priecājas par eglēm aiz loga, kuras kādreiz stādījis viņas brālis.
Apkārt labi cilvēki
Milda Ulmane ar gandarījumu stāsta par visiem pagasta ļaudīm, kuri viņai labu darījuši — Annu Burkāni, Ausmu Bračku, Emīliju Panci, Austru Urlovsku un daudziem citiem, no kuriem viņa šodien saņem laba vēlējumus dzimšanas dienā.
Mildas kundze saka: “Man vienmēr apkārt bijuši labi cilvēki. Ja pats pret visiem būsi labs, ienaidnieku nebūs.”
