Ikvienam, kuram ir automašīna, vajadzīga arī vieta, kur to novietot. Var jau nevērīgi atstāt pie mājas, var novietot maksas autostāvvietā, tomēr visprātīgāk dara tie braucēji, kuri savas automašīnas glabā slēgtās garāžās.
Ikvienam, kuram ir automašīna, vajadzīga arī vieta, kur to novietot. Var jau nevērīgi atstāt pie mājas, var novietot maksas autostāvvietā, tomēr visprātīgāk dara tie braucēji, kuri savas automašīnas glabā slēgtās garāžās. Gan drošāk, gan automašīnai labāk. Turklāt garāžā var glabāt arī lērumu citu mantu, zem tās var pat pagrabu ierīkot. Taču, izrādās, ar individuālajām garāžām ir ne mazums problēmu, un vietām tās pārtapušas īstā bēdu ielejā.
Lielākais — Aizkraukles “Rosme”
Visvairāk individuālo garāžu ir Aizkrauklē, kur to īpašnieki apvienojušies kooperatīvajā sabiedrībā ar cerīgi darbīgu nosaukumu “Rosme”. Tās pārziņā ir 1267 garāžas, no kurām 310 izvietotas Rūpniecības ielā, divpadsmit ir pilsētas centrā pie ģimnāzijas, bet pārējās — Jaunceltnes ielā.
Kooperatīvu vada septiņu cilvēku valde, ievēlēta garāžu īpašnieku kopsapulcē. Valdes priekšsēdētājs — Uldis Stumbris.
Šķiet, šis kooperatīvs varētu būt visdarbīgākais, jo apvieno daudz cilvēku, taču ir gluži pretēji. Lielais īpašnieku skaits ir šķērslis sekmīgai darbībai, un kooperatīvs nevis attīstās, bet nemitīgi cīnās ar neskaitāmām problēmām.
Prasa latu par kvadrātmetru
Patlaban aktuālākā problēma, kura nomāc “Rosmes” vadību, ir zemes īpašuma jautājums. Garāžas uzceltas uz valsts, pašvaldības un vairāku privātīpašnieku zemes. Tieši ar privātīpašniekiem “Rosmei” ir vislielākās likstas.
— Gadā par zemes nomu maksājam ap 1600 latu, no šīs summas ap 700 latu — Nekustamo īpašumu aģentūrai par valsts zemi, bet pārējais tiek privātajiem zemes īpašniekiem. Jaunceltnes ielā un centrā ar viņiem domstarpību nav, bet Rūpniecības ielā radies strīds, kuram risinājuma tik drīz nebūs, — stāsta Uldis Stumbris. — Te 44 garāžas ir uz privātīpašnieces rīdzinieces zemes. Par to maksājam nomas maksu — 5 procentus no zemes kadastrālās vērtības, kura katru gadu mainās. Taču nu saimniece izdomājusi, ka nomas maksa ir pārāk maza, un prasa vairāk vai arī liek mums 3378 kvadrātmetrus lielo platību atpirkt. Taču zemes cena noteikta nesamērīgi liela — 2500 latu, teju lats par kvadrātmetru.
Bezcerīgi meklē kompromisu
Kooperatīvajai sabiedrībai tādas naudas nav, tādēļ valde pēc īpašnieku ierosinājuma piedāvāja savu cenu — divdesmit santīmu par kvadrātmetru. Protams, piecreiz mazāka cena saimnieci neapmierināja, un viņa vēstulē paziņoja, ka rīkosies ar zemi pēc saviem ieskatiem. Kā? Tas nav norādīts.
— Daži garāžu īpašnieki gan teic, ka ar mieru zemi izpirkt, bet tie ir tikai daži no vairākiem desmitiem, — tā Uldis Stumbris. — Pat nezinu, ko darīt. Mēģināsim vienoties, jo mēs nevaram garāžas pārcelt uz citu vietu.
Iedzīvotāji cer uz viņiem labvēlīgu risinājumu, jo garāžas savulaik pašu būvētas. Būtu žēl tās atstāt tikai tādēļ vien, ka zemes īpašniece grib vairāk naudas.
Valsts zemi nopirkt neizdodas
Aizķeršanās “Rosmei” radusies arī valstij piederošās zemes dēļ Rūpniecības ielā. Uz vairāk nekā divpadsmit tūkstošiem kvadrātmetru valsts zemes te ir 266 garāžas. Par šo zemi valsts Nekustamo īpašumu aģentūra prasa 10450 latu, no šīs summas astoņdesmit procentu var maksāt sertifikātos. Jau 2002. gadā valde sāka vākt naudu zemes izpirkšanai — katram garāžas īpašniekam jāmaksā 22 lati vai arī desmit latu un viens sertifikāts. Taču samaksāja tikai nedaudz vairāk par 100 īpašnieku. Zemes pirkšanas kārtošana apstājās.
— Pat ja tagad samaksātu pārējie, zemi nopirkt vairs nevarētu, — stāsta valdes priekšsēdētājs. — Nu 22 latu par garāžu nepietiek, jo pērn zemes kompensācijas sertifikāts maksāja desmit latu, šogad jau piecpadsmit. Mainījusies arī zemes kadastrālā vērtība — no 95 santīmiem par kvadrātmetru līdz 1,20 latiem, tātad cena būs lielāka.
Tādēļ kopsapulcē nolemts iemaksāto naudu atdot atpakaļ un zemi nepirkt.
— Žēl, ka darījums neizdevās. Tā mēs varētu izvairīties no dubultas maksāšanas, jo tagad gadā maksājam gan par zemes nomu, gan ap 200 latu lielu nekustamā īpašuma nodokli, — tā Uldis Stumbris.
Krāj milzu parādus
Kā valsts, tā privāto zemi “Rosme” varētu nopirkt arī bez papildus iemaksām, izmantojot tikai biedranaudu. Varētu, ja vien garāžu īpašnieki būtu apzinīgāki un samaksātu parādus. Tie sakrājušies milzīgi — vairāk nekā 7000 latu. Pārsteidzošākais, ka tik liels parāds veidojies no diezgan nelielām biedranaudām — gadā par garāžu Jaunceltnes ielā vai pilsētas centrā jāmaksā pieci lati, par garāžu Rūpniecības ielā — septiņi, jo te lielāka privātās zemes nomas maksa. Tomēr ir īpašnieki, kuri iekrāj vairākus desmitus latu lielu parādu, biedranaudu nemaksājot vairākus gadus.
Rūpniecības ielā reģistrēti 77 nemaksātāji, kuru parādu summa ir 803 lati, bet Jaunceltnes ielā — 480 parādnieku nav samaksājuši 6599 latus. Apzinīgāki ir divpadsmit centra garāžu īpašnieki, no kuriem pāris gan kavē maksājumus, tomēr tikai par iepriekšējo gadu.
No citiem prasa, paši nedara
Parādnieku sarakstu katrs var izlasīt kooperatīvās sabiedrības “Rosme” kantorī pie garāžām Rūpniecības ielā. Tajā ieraudzījām ne viena vien sabiedrībā labi pazīstama kunga un dāmas uzvārdu. Turklāt gadiem ilgi par garāžām nemaksā tieši tie, kuriem ir gan darbs, gan augsts amats.
Piemēram, kādas iestādes vadītājs, kura par sniegto pakalpojumu parādiem iedzīvotājus zibenīgi sūdz tiesā, par garāžu nav maksājis kopš 2000. gada. Kāds cits ne mazāk ietekmīgs vīrs pamanījies sakrāt četrdesmit latu lielu parādu.
Valdes priekšsēdētājs teic, ka ar parādniekiem cīnīties bezcerīgi. Mēģināts gan ar labu, gan ar sliktu — nekā. Tie, kuri nemaksāja, parādus krāj joprojām. Savukārt kooperatīvs parādu dēļ nespēj attīstīties, kavējas pat ikdienas darbi — koplietošanas ceļu, teritorijas sakopšana.
Deputāts no īpašuma atsakās
Piecus bezcerīgākos parādniekus “Rosmes” valde iesūdzēja tiesā. Tā lēma par labu kooperatīvam, piespriežot parādus samaksāt. Cerams, tiesas spriedumu nemaksātāji ņems vērā un beidzot sarosīsies.
Ir arī otra iespēja — ja naudas nav, garāžu var pārdot vai arī no tās atteikties. Tā izdarījis bijušais Aizkraukles domes deputāts Jānis Upītis, kurš dzīvo Rīgā un garāžu Aizkrauklē sen neizmanto. Viņam sakrājies 40 latu liels parāds, un lieta nodota tiesai. Upīša kungs no garāžas atteicies, un valde to par parāda summu — četrdesmit latiem — pārdevusi.
— Diemžēl tā izdara retais, biežāk cilvēks atmet ar roku un saka, lai liekam viņu mierā, — stāsta Uldis Stumbris. — Piemēram, ir mums viena sieviete, kura garāžu neizmanto un biedranaudu nemaksā. Teicām, lai no garāžas atsakās, bet viņa atbild, lai mēs ar to rīkojamies, kā pašiem tīk. Bet mēs nedrīkstam uz savu galvu izmantot svešu īpašumu! Lai uzraksta iesniegumu ar atteikumu, taču sievietei to nevar ieskaidrot.
Durvis aizaug bērziem
Vēl traģiskāka situācija ir ar tā sauktajām bezsaimnieka garāžām, tas ir, tām, kuru īpašnieks miris vai pārcēlies uz dzīvi citur. Juridiski šīs garāžas aiztikt nedrīkst, jo mirušajam varbūt ir mantinieki, bet no Aizkraukles aizbraukušais tik un tā formāli paliek garāžas īpašnieks, kurš par savu mantu neliekas zinis.
Šādu garāžu visvairāk — ap simt — ir Jaunceltnes ielā, kur dažām durvju priekšā izauguši pat prāvi bērziņi — tik sen neviens tās nav virinājis. Varētu kokus nocirst, durvis atvērt un garāžu uzticēt citam, bet to nav iespējams nokārtot juridiski.
— Tā izdarīsim, bet pēc nedēļas atbrauks saimnieks un paziņos, ka no garāžas, par kuru piecus gadus nav licies zinis, pazudušas mantas. Un ko tad? — spriež Uldis Stumbris.
Ierīko vietējo izgāztuvi
Garāžu apkārtne Aizkrauklē pārvērtusies par vietējo izgāztuvi. Īpaši Jaunceltnes ielā, kur iedzīvotāji izgāž visdažādākos atkritumus, vecas mēbeles un celtniecības atlūzas ieskaitot.
— Jaunceltnes ielā ir pieci atkritumu konteineri, Rūpniecības ielā — divi, — stāsta Uldis Stumbris. — Izvedam reizi nedēļā, un tie vienmēr ir pārpildīti. Turklāt atkritumiem pilni ne tikai konteineri, bet arī apkārtējie krūmi, grāvji, garāžu pievārtes.
Kooperatīva valde vismaz reizi gadā organizē sakopšanas talku, taču no vairāk nekā tūkstoš garāžu īpašniekiem uz to ierodas labi ja pāris desmiti. Šopavasar pat “rekords” — atnāca tikai astoņi!
— Bijām spiesti algot strādniekus, kuri atkritumus aizvāca. Tie atkal ir izdevumi, no kuriem varētu izvairīties, ja paši kooperatīva biedri būtu apzinīgāki, — tā valdes priekšsēdētājs.
Kolekcija piemiņai
Tīrot iedzīvotāju samestos atkritumus, atklājas tādas lietas, kam ar garāžām un automašīnām nav nekāda sakara. Uldis Stumbris interesantākos atradumus pataupījis piemiņai. Viņa savdabīgajā “kolekcijā” ir vecs ģimenes fotoalbums, kura fotogrāfijās var atpazīt dažu labu aizkrauklieti. Ir arī kāda Aizkraukles arodvidusskolas audzēkņa mājasdarbu burtnīcas. Kolekcijā bijis arī pa kādam televizoram, bet tie vēlāk izmesti — aizņēmuši pārāk daudz vietas.
— Varētu savākt ne to vien, bet kāda jēga? Nelīdz ne rāšanās, ne atradumu demonstrēšana. Kā meta atkritumus pie garāžām, tā dara to joprojām, — stāsta Uldis Stumbris.
Nereti vainīgos izdodas notvert. Tad viņi atkritumus savāc, lai pēc laika, nevienam nemanot, tos atkal izgāztu kooperatīva teritorijā.
Pie mājas tomēr drošāk
Kādēļ aizkrauklieši tā neciena paši savu īpašumu? Uldis Stumbris lēš, ka vainojams garāžu izvietojums. Rūpniecības ielas garāžas ir relatīvi tuvu pilsētas centram, bet Jaunceltnes ielas garāžu bloks izvietots pašā nomalē. Tikai retais pēc mašīnas grib mērot ceļu cauri visai pilsētai. Svarīgs arī nedrošības faktors — garāžas neviens neapsargā.
— Neviens labu automašīnu garāžā Jaunceltnes ielā neglabā, drošāk esot atstāt pie mājas, — stāsta “Rosmes” vadītājs. — Mēs varētu algot sargus, uzbūvēt sētu, ja to gribētu paši garāžu īpašnieki. Ja viņi nevēlas maksāt biedranaudu, vai gribēs maksāt sargam?
Pārdod par dažiem desmitiem
Izvietojums un drošība nosaka arī garāžu cenu un pārdošanas aktivitāti. Jaunceltnes ielā garāžu var nopirkt pat par piecdesmit latiem, taču arī tad neviens pēc tās nekāro.
Dārgākas — ap 400 latu — ir Rūpniecības ielas garāžas, pēc tām dažreiz veidojas rinda.
Iekārojamākās, līdz ar to arī visdārgākās, ir garāžas pie ģimnāzijas, kur cena par pussimt kvadrātmetru lielo telpu sasniedz pat tūkstoti latu. Savulaik invalīdiem celtās, vēlāk privatizētās centra garāžas ir izdevīgā vietā, un to ir maz, lai prasītu šādu cenu. Tagad gan invalīdu braucamos šajās garāžās velti meklēt.
Jaunas būvēt netīko
Varbūt izdevīgāk uzbūvēt jaunu garāžu, izvēloties piemērotāko un drošāko vietu? Stumbra kungs teic: ja vien būvnieks saņem nepieciešamās atļaujas, problēmu nav.
— Ja var saskaņot ar atbildīgajiem dienestiem un zemes īpašniekiem, lai būvē kaut pilsētas centrā. Tomēr zinu, ka garāžu celt neviens netīko. Vienpadsmit gadu laikā, kopš esmu “Rosmes” valdes priekšsēdētājs, neviena jauna garāža nav uzbūvēta, — saka Uldis Stumbris.
Vai vispār vajag?
Neko labu par aizkraukliešu garāžām uzzināt neizdevās. Garāžu kooperatīva biedri, šķiet, joprojām dzīvo gadus divdesmit tālā pagātnē, kad viss bija kopīgs un nevienam nekas nepiederēja. Tad neviens nelauzīja galvu par sava īpašuma sakārtošanu, jo tāda gluži vienkārši nebija. Par garāžām rūpējās kāds “labais onkulis”, kurš gan ceļu ziemā iztīrīja, gan atkritumus izveda. Tagad, kad kaut kur roka jāpieliek pašiem, rodas problēmas, un darbs nekust no vietas.
Vai šādas garāžas aizkraukliešiem vispār vajadzīgas? Vai garāžām, kuras slīgst parādos un atkritumos, ir nākotne?
