Gara un prāta kopējs

Izdevniecība ”Atēna” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu laidusi klajā Andra Rūtiņa saga­tavoto grāmatu par vienu no pirmajiem tautas atmodas darbiniekiem Vietalvas novadā — izcilo skolotāju un apdāvināto kora diriģentu Juri Kalniņu.

Vēsturnieks Andris Rūtiņš pie­vērsies latviešu tautskolotāju darba analīzei Vietalvas — Odzienas no­vadā 19. gs. 70. — 80. gados. Tas bija latviešu tautas pirmās atmo­das laiks. Tikko bija izveidojusies latviešu inteliģences daļa, kas no­pietni strādāja, lai iepazīstinātu latviešu jauno paaudzi ar cilvēces uzkrātajām zināšanām un pasau­les kultūras sasniegumiem. Viņi par savu uzdevumu izvirzīja iz­kopt latviešu valodu, attīstīt tautas tradīcijas, celt latviešu pašapziņu. Autors pievēršas arī Jura Kalniņa darbam vairākās Vietalvas skolās, mācību grāmatu rakstīšanā, kā arī jaunu mācību darba formu ievie­šanā. Pateicoties skolotāja Kalniņa darba metodēm un viņa autoritā­tei, skolēnu skaits Vietalvas — Odzienas skolā sasniedza ap 100. Viņu vidū bija arī vēlākā latviešu rakstniece Emīlija Prūsa, kura Vie­talvai un savam skolotājam Jurim Kalniņam veltījusi lielisko romānu ”Gaismu sauca, gaisma ausa…” (”Atēna”, 2000.).
Saņem ”Sudraba liru”
Jura Kalniņa māte bija ievēroja­mā latviešu sabiedriskā darbinieka Jura Neikena māsa. Juris auga Neikena ģimenē, kur cienīja mūziku. Apdāvinātais jauneklis beidza Cim­zes skolotāju semināru un, strādājot Vietalvas skolā, sāka attīstīt kora dziedāšanas tradīcijas Vietalvas — Odzienas novadā. Sākumā viņš no­organizēja vīru ansambli, kas ar lie­liem panākumiem piedalījās pirma­jos Vispārējos latviešu dziesmu svēt­kos, vēlāk arī vīru un jaukto kori. Jura Kalniņa vadītais Vietalvas vīru koris, vēlāk arī jauktais koris, bija tri­ju Vispārējo latviešu dziesmu svētku laureāti (1880. gadā tas saņēma arī augstāko Dziesmu svētku apbalvo­jumu — ”Sudraba liru”).
Jura Kalniņa panākumi Vispārē­jos latviešu dziesmu svētkos un ak­tīvais darbs Vietalvas draudzes sko­lā padarīja viņu pazīstamu visā Vidzemē. Pie Kalniņa viesojās vadošie latviešu tautas atmodas darbinieki Auseklis, Kronvaldu Atis, Jēkabs Pilsātnieks un brāļi Kaudzītes. Šie jaunlatviešu ideologi rada domu­biedrus arī Vietalvas ”Draudavās”, kur dzīvoja brāļi — skolotājs Andžs un dzejnieks Pēteris Siliņi.
Latviskuma stiprinātājs
Juris Kalniņš bija vietalviešu ga­ra spēka rosinātājs, latviskuma sak­ņu stiprinātājs. Vairāk nekā 20 ga­du ilga viņa cīņa ar konservatīvo vācu garīdzniecību un skolu val­des priekšniecību. Vācu muižnie­cībai palīdzēja arī cara valdības sūtītie pārkrievotāji. Idejiski viņš uzvarēja, bet savu skolotāja vietu toreiz zaudēja.
Šim Jura Kalniņa dzīves periodam Andris Rūtiņš grāmatā pie­vērsis galveno uzmanību, kaut arī ir palikušas neizpētītas detaļas (pie­mēram, piecu Jura Kalniņa uzrakstīto grāmatu analīze, raksti presē).
Būdams erudīts cilvēks, Juris Kalniņš turpināja darbu tā laika jaunlatvisko avīžu ”Balss”, ”Baltijas Vēstnesis”, vēlāk ”Dzimtenes Vēst­nesis” redakcijās. Pārlapojot izde­vumus, kuros publicējās Juris Kal­niņš, skaidri redzamas viņa rakstu galvenās tematiskās līnijas — tautas izglītošana, prāta spēju izkopšana latviskajā sabiedrībā, ģimenē, sevī. Tāpēc Juris Kalniņš par savu literā­ro pseidonīmu izvēlējās ”Prātko­pis”.
Juris Kalniņš ar sievu Šarloti Mežaku — Kalniņu daudz pūļu veltīja savu četru bērnu audzināša­nai un izglītošanai. Jura Kalniņa meita Anna Dūma (1894. — 1974.) savās atmiņās stāsta, ka tētiņš (tā sauca Juri Kalniņu ģimenē) ievie­sis kārtību — mājās katru dienu runāt citā valodā: latviešu, vācu, krievu un franču. Viņa pati prata četras valodas, bet viņas māsa Marta Kalniņa (1898. — 1988.) — septiņas.
Rosīgā dzīve ”Depšās”
Sava mūža otrajā pusē, kad Juris Kalniņš aktīvi darbojās latviešu presē, viņš nopirka lauku mājas — Klintaines pagasta ”Depšas” (ne­tālu no ”Draudavām” pie Pļavi­ņām). Te, tāpat arī vēlāk Rīgā, pie Kalniņa dažādos laikos viesojās valodnieki J. Endzelīns un E. Mī­lenbahs, kuri pētīja vietējā dialekta īpatnības. Ciemojās Dālu ģimene — Austra, Pauls, Mintauts, Vik­tors, rakstnieks Eduards Vulfs un mācītājs Andrievs Niedra. Reiz Kaudzītes Reinis atnācis un žēlo­jies, ka, sākoties Pirmajam pasau­les karam, visi viņa noguldījumi ir zaudēti. Kalniņš vaicājis, kādā bankā tie ir noguldīti. Izrādās — kādā Vācijas bankā. Kalniņš iztei­cis neizpratni, ka tāds savas tautī­bas aizstāvis neuzticas latviešu bankai, bet vēršas pie vāciešiem.
”Depšās”, dabiskā, vienkāršā lauku vidē, izauga Jura Kalniņa bērni, kuri izprata katra darba un pienākuma jēgu, atbildību par veikto. Skaistā apkārtne un pati daba spēcināja rosīgā skolotāja un sabiedriskā darbinieka fiziskos un garīgos spēkus darbam ziemā Rī­gas Latviešu biedrībā un avīžu re­dakcijās.
Juris Kalniņš savas dzīves beigās jutās atstumts no aktīvas līdzdalī­bas latviešu tautas attīstībā. Viņu aizvainoja arī tas, ka 1881. gadā, ciešot vajāšanas par aktīvo darbī­bu latviskajos laikrakstos, viņš vel­tīgi meklēja atbalstu pie ”Baltijas Vēstneša” izdevēja Bernharda Dī­riķa un citiem nacionālās kustības vadoņiem.
Grāmata kā piemiņas zīme
Jāpiekrīt Andra Rūtiņa atzi­ņai: ”Šī grāmata būs pirmais mēģinājums izvērtēt Jura Kalni­ņa darbīgo mūžu un savdabīga piemiņas zīme viņam, kuram latviešu tauta un mans novads ir daudz parādā.” Jura Kalniņa kapavieta Rīgas Lielajos kapos ir nolīdzināta pagājušā gadsimta 70. gados. Pašlaik Jurim Kalni­ņam nav nevienas piemiņas zī­mes, kaut arī viņa vārds 19. gs. 70. — 80. gados skanēja pāri vi­sai Vidzemei. Pieminot savus tautas atmodas laikmeta darbi­niekus, pagasta vadība varētu kaut vai sakopt vecos Vietalvas kapus, kur atdusas lielākā daļa šī gaišā laika vietalviešu.
Grāmatā ir arī nepilnības un neprecizitātes. Atsaucēs Andris Rū­tiņš izsaka vairākus apgalvojumus, par kuriem vēl vajadzētu diskutēt vēsturniekiem. Plašāk varētu anali­zēt Jura Kalniņa atstāto literāro mantojumu. Mūsuprāt, lielāku uz­manību vajadzēja pievērst Jura Kal­niņa skolēnu, arī paša bērnu, audzi­nāšanas metodēm. Četri Jura Kal­niņa bērni izauga par cienījamiem, labi izglītotiem, inteliģentiem lat­viešu tautas pārstāvjiem. Meita Milda kļuva par iecienītu zobārsti, Anna — par skolotāju, Marta bija ilggadēja Zemkopības ministrijas sekretāre, dēls Valdis cīnījās latvie­šu strēlnieku pulkos un kļuva par būvuzņēmēju.
Autors darbā ir izmantojis plašu materiālu klāstu par Vie­talvas un Odzienas vēsturi, pie­mēram, bijušā Vietalvas aptiekā­ra Nikolaja Avena manuskriptu par Vietalvas un Odzienas vēstu­ri, Jura Kalniņa (Prātkopja) gar­stāstu ”Tautības centienu dēļ”, Jura Kalniņa meitas Annas Dū­mas atmiņas, A. Viča ”Latviešu skolu vēsturi”, Matīsa Kaudzītes ”Atmiņas no tautiskās atmodas laikmeta” un virkni citu publikā­ciju, arī Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālus.
Andra Rūtiņa darbs ”Gara un prāta kopējs” ir nozīmīgs turpinā­jums Emīlijas Prūsas romānam ”Gaismu sauca, gaisma ausa”, N. Ave­na (vecākā) ”Manuskriptam par Vietalvas — Odzienas vēsturi”, kā arī citu vēsturnieku un publicistu rakstiem. Īpaši nozīmīgs ir vēs­turnieka skatījums uz kādreiz plaukstošā un Vidzemē slavenā Vietalvas — Odzienas novada vēsturi un tā darbīgajiem cilvē­kiem.