Nobeigums. Sākums 9. septembrī. 19. gadsimta vidū lielākajā Eiropas daļā sabiedrība dzelzceļam dziedāja slavas dziesmas, un veco pasauli pārņēma ceļošanas drudzis.
(Nobeigums. Sākums 9. septembrī.)
19. gadsimta vidū lielākajā Eiropas daļā sabiedrība dzelzceļam dziedāja slavas dziesmas, un veco pasauli pārņēma ceļošanas drudzis. Arī latvieši nebija pasīvi novērotāji.
Vēl tikai tapšanas stadijā bija izcilākais 19. gadsimta latviešu prozas darbs “Mērnieku laiki”, kad tālajā 1878. gadā pēc viesošanās mūsu novadā Reinis Kaudzīte publicēja darbu “Īsi ceļojumu piezīmējumi gar Daugavas abu malu skaistākajām vietām”. Viņš dalās savos iespaidos par mūsu novadā redzēto. Šķiet, ka pat pēc 125 gadiem ir interesanti palasīt šo darbu, saglabājot 19. gadsimta publikācijas oriģinālvalodu.
Likuma vārdā
Kā pirmo Aizkraukles rajona apdzīvoto vietu sava ceļojuma sākumā uzņēmīgais piebaldzēns sasniedz Vietalvu. Šajā pagastā Reinis lielu vērību pievērsis justīcijai. Lūk, kā viņš salīdzina ar sūdzībām nenoslogotās Ļaudonas apgabala tiesas ar pilnīgi pretējās pozīcijās esošajiem Vidzemes draudžu pagastiem, kuri ir tuvāk Vitebskas guberņas robežām: “Par daudz lielākiem prāvniekiem pazīstami jau Vietalvas apgabala ļaudis. Šos varot ņemt kā “tiesāšanās paveidus” pret nupat dzimušajiem ļautiņiem — ne tādēļ vien, ka tie daudz vairāk tiesājoties, bet pavisam “niķu un āķu” pēc, kuriem tie protot grozīties un tīties.” Vienkāršāk izsakoties, vietalvieši, salīdzinot ar kaimiņu pagastiem, bija izcili tiesāšanās meistari.
Daugav’s skaistās malas
No Vietalvas ceļš rakstnieku veda uz Daugavas pusi. Apskatījis nodegušo Jēkabštati, Reinis no Krizburgas miestiņa pa dzelzceļu aizbrauca līdz Stukmaņu stacijai. Viņš vēlējās apskatīt Daugavas vareno skrējienu gar Vidzemes un Sēlijas klinšu krastiem. Tāpēc tālāk gar mūsu likteņupes krastu nenogurdināmais gājējs devās kājām, jo, kā viņš pats saka: “Manim tapa teikts, ka šis Daugavas upes ceļa gabals no Stukmaņu stacijas līdz Koknesei esot vērtīgākais skats, un jo labāki vēl, kad ar laivu braucot, jo tad varot allaž abus krastus redzēt. Un patiesi! Ir arī varenība te uz ikkatra soļa redzama, kuru Daugava gadu simteņiem jeb, nebūs gan daudz sacīts, gadu tūkstošiem, te tecēdama un sev ceļu raudama, pastrādājusi un tā caur skaidru kaļķu klinti izgrauzusies.” Tā vien šķiet, ka Daugavas krastu krāšņums šajā posmā ir nepārspējams līdz pat 1965. gadam, kad Daugavas senleja nogrima Pļaviņu ūdenskrātuves dzelmē.
Liktenīgā deja
Sasniedzot teiksmām apvīto Oliņkalnu — senāko un augstāko latviešu pilskalnu, vērīgajam ceļotājam nepaliek nepamanīts lieliskais skats no tā virsotnes. Un kā nu kuro reizi izmantots mūsu senču pilskalns. Kādreiz karaspēks ar bateriju te nostiprinājies un pretējā krastā Sēlpili apšaudījis. Taču biežāk Oliņkalnā tikušas dedzinātas jāņugunis.
Kāda Jāņu svinēšana te beigusies ar briesmīgu nelaimes gadījumu. Raksta Reinis Kaudzīte: “Tapis starp citiem laika kavēkļiem arī diets franksezis, un, tā dejojot, kāda jaunava nonākusi par daudz tuvu pie stāvās klints malas un nejauši no tās kādas četras asis augstumā nokritusi.” Jau toreiz rakstnieks nodomāja, vai tikai meitenes nāve nepārvērtīsies par kādu izgreznotu teiku pie Andreja klints. Un viņa pareģojums piepildījās. Šī 20 metru stāvā dolomīta siena bija visaugstākā Daugavas klints Vidzemes krastā. Diemžēl bija.
Kur Staburags asaras lēja
Tā pamazām rakstnieks nonāca pie Daugavas dižākās klints. Daudzus retus kokus un augus var pamanīt Vīgantes parkā, bet Liepavota ūdens šaltis, pa klinšu sienu lejup krizdamas, visu pamali piepilda ar vieglu šalkoņu. Savukārt upes krasts pie Vīgantes muižas ir jauks un patīkams, bet, noejot pa klintī iecirstiem pakāpieniem, lejā var apskatīt Latvijas pērli. Tas ir Staburags, par kuru ar tādu saviļņojumu runā Reinis: “Tas jaukākais pie Staburaga manim izlikās skaistā, zaļām sūnām apaugusī Staburaga galva, no kuras tūkstošām pērļotas pilītes, no sūniņas uz sūniņu krizdamas, nemitoši lejā rit.”
Ejot gar krastmalu, Reinis nonāk zem Staburaga nemitīgi plūstošajām asarām. Te tieši pašā Daugavas malā guļ varens akmens milzis. Tā ir daļa no Staburaga, kas nogruva 1861. gadā. Šī Latvijas dabas pērle jau 10. gadsimta beigās bija pazīstama aizrobežā, jo Pēterburgas mākslas akadēmija 1885. gadā izdeva Staburaga attēlu, bet Krakovā iznāca kāda Staburagam veltīta grāmatiņa.
Kroņa pagastā
Atstājis Daugavas krastu, Reinis met mazu līkumiņu uz Sēlijas vidieni. Viņš iegriežas pie kroņa pagastiem piederošajā Secē. Pavērosim, kas tur viņam likās ievērības cienīgs: “Seces baznīca stāv tā lielceļa malā, kas iet no Jēkabmiesta uz Jaunjelgavu. Baznīca nav liela un šovasar tapusi no iekšas un ārpuses krāsota un arī citā ziņā apkopta. Varbūt kādus 650 soļus tikai no baznīcas uz rīta pusi stāv vecā kapsēta, kurā par lielāku iemaksu nekā jaunā kapsētā, kura no baznīcas tālāk stāvot, vēl, kas gribot, gan dabūjot sevi apglabāties.” Par Seci secinājums viennozīmīgs: bagāts esi — tuvāk dievnamam būs mūža mājas.
Jēkabštates dvīņumāsa
Drīz jau pamanāmi Fridrikštates baznīcu torņi. Nokļūstot Jaunjelgavā, “Mērnieku laiku” autoram nāk prātā Jēkabpils, jo par sava ceļojuma beigu posmu viņš saka tā: “No Seces mans ceļš gāja uz Jaunjelgavu. Tā tāpat kā Jēkabmiests atrodas, pēc vietas un apkārtnes, ļoti tuvā līdzībā — abas pazemā līdzenumā, pie paša Daugavas krasta. Tāpat arī pēc ēkām, cik to no Jēkabmiesta atlikušajām varēja redzēt, bija jāspriež, ka viņas ļoti tuvu stāvējušas Jaunjelgavas ēkām. Otrā pusē Daugavai ir stāvi un diezgan paaugsti kalni, no kuriem uz pilsētiņu un Daugavu patīkama noskatīšanās.” Aplūkojis Jaunjelgavu no Daugavas stāvā krasta, Skrīveru pusē Reinis beidz savu ceļojumu gar Daugavas abu malu skaistākajām vietām.
