Šonedēļ 18. dzimšanas dienu svin aizkraukliete Monta Muraška. Vecākiem jau laikus paziņots, ka šogad svinības būs kopā ar draugiem un tās rīkos pirtī.
Šonedēļ 18. dzimšanas dienu svin aizkraukliete Monta Muraška. Vecākiem jau laikus paziņots, ka šogad svinības būs kopā ar draugiem un tās rīkos pirtī. “Agrāk dzimšanas dienu svinēju kopā ar draugiem un vecākiem, bet šogad gribas mazliet savādāk. Tāds vecums!” smej Monta.
Kopā četratā
Monta mācās Aizkraukles novada ģimnāzijas 11. klasē, un viena no iespējamajām jomām, kurā jauniete varētu darboties nākotnē, ir žurnālistika. “Mani saista žurnālistes darbs, esmu interesējusies par iestājeksāmeniem, prasībām un augstskolām, kur šo profesiju var apgūt. Mazliet biedē tas, ka labi jāzina angļu valoda, tomēr esmu apņēmusies vismaz mēģināt,” stāsta Monta. Jauniete aktīvi sporto, spēlē ģimnāzijas volejbola un basketbola komandā. Brīvo laiku labprāt pavada kopā ar draudzenēm, iesaistās dažādos pasākumos. “Esam četras draudzenes, kuras turamies kopā. Varam viena otrai uzticēties, dot padomu vai uzklausīt. Mēs vienmēr atrodam, ko darīt, lai nebūtu garlaicīgi,” atklāj aizkraukliete. Nenosakāms vecums
Astoņpadsmito dzimšanas dienu Monta gaidījusi ar domu — beidzot būs tāds vecums, kad lēmumus varēs pieņemt patstāvīgi un pati varēs atbildēt par savu rīcību. Vārdu sakot — pēc astoņpadsmit gadiem cilvēks kļūst pieaudzis. “Atceros kādu gadījumu, kad man bija 12 gadu. Izskatījos krietni vecāka, daudzi domāja, ka man ir vismaz divdesmit gadu. Pirms dažām nedēļām ar draudzenēm devāmies uz diskotēku kādā Rīgas klubā, un mani tur neielaida, jo apsargi uzskatīja, ka man ir tikai trīspadsmit gadu! Tagad vismaz varēšu savu īsto vecumu pierādīt ar pasi!” apņēmusies Monta.
Bārbiju laiks pagājis
Dzimšanas dienas svinības Monta nevar iedomāties bez rasola un tortes. “Torti parasti izcep tēva darbabiedrene, salātus biežāk gatavojam mājās, reizēm nopērkam veikalā. Bērnībā ģimenē bija tradīcija, ka jubilārs agrā rītā meklē dāvanu, ko pārējie paslēpuši. Dzīvoklī bija novietotas lapiņas ar norādēm, kurā virzienā jāmeklē. Toreiz savu sapņu dāvanu — pleijeri — atradu paslēptu savā gultā! Jautāju, vai tagad Montai ir kāda dāvana, par kuru joprojām sapņo? “Agrāk bija vienkāršāk — gribējās Bārbiju, tad to arī saņēmu dzimšanas dienā. Tagad domāju savādāk — ne jau tikai mantas vien var vēlēties. Šobrīd gribu divas lietas — lai mēs ar klasesbiedriem vienmēr paliktu labi draugi un atcerētos viens otru un kopā pavadītos gadus. Nekad neesmu bijusi ārpus Latvijas, tāpēc, ja, nopūšot sveces dzimšanas dienas tortē, piepildītos vēlēšanās, gribētu ceļojumu uz siltajām zemēm, piemēram, uz Spāniju,” sapņo Monta.
***
Aizkraukliete atceras bērnību, kad viņas dzimšanas dienā jau bija milzīgas sniega kupenas, bet pēdējos gados vēl ir zaļa zāle: “Tumsa un drūmais laiks nomāc svētku sajūtu. Tikai vakaros, kad pilsētā iededz svētku rotājumus un logos iemirdzas svečturi, atceros — tuvojas dzimšanas diena un Ziemassvētki!”.
