Vakar Saeima otrajā lasījumā pieņēma ļoti svarīgos grozījumus Pilsonības likumā, sakārtojot valsts attiecības ar saviem pilsoņiem. Vēl gan gaidāms trešais lasījums un balsojums, bet, domāju, lielu izmaiņu nevarētu būt. Pats nozīmīgākais grozījumos ir atļauja Latvijas pilsoņiem līdztekus Latvijas pilsonībai pieņemt vai saglabāt arī citas valsts pilsonību. Zinu, cik ļoti par to priecāsies manas bērnības draudzenes Lielbritānijā un Austrālijā dzīvojošie tēvoči, kuri tur nonāca Otrā pasaules kara laikā pēc darba nometnes Vācijā, kurp bija aizvesti ar varu. Visu mūžu viņi dziļi sirdī svētu ir glabājuši dzimteni Latviju, nebūdami tās pilsoņi, jo nācās pieņemt mītnes zemes pilsonību. Tagad viņi varēs būt abu valstu pilsoņi. Tāpat kā viņu bērni un mazbērni. Būs novērsta vēsturiskā netaisnība.
Ļoti nozīmīgs, manuprāt, ir arī grozījumu pants, kas nosaka, ka bērns ir Latvijas pilsonis neatkarīgi no bērna dzimšanas vietas, ja viņa dzimšanas brīdī viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis. Atceros, kad pirms dažiem gadiem kopā ar kolēģiem viesojāmies Latvijas vēstniecībā Dublinā, vēstnieks Kārlis Elferts teica — Latvija zaudēs daudz savu potenciālo pilsoņu, ja netiks pieļauta dubultpilsonība, jo no Latvijas uz Īriju emigrējušie darba meklētāji, izveidojot ģimeni vai attiecības un radot bērnus, reģistrē viņus kā Īrijas pilsoņus. Ne jau tāpēc, ka viņi par Latviju vairs neko negrib zināt, bet tāpēc, lai saņemtu Īrijas lielos vecāku, bērnu un sociālos pabalstus.
Sakārtots būs arī nepilsoņu bērnu jautājums. Pēc 1991. gada 21. augusta Latvijā dzimušu nepilsoņu bērns tiks atzīts par Latvijas pilsoni, ja viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un viņš pirms tam visu laiku ir bijis bezvalstnieks vai nepilsonis. Grozījumos arī paredzēts, ka nepilsoņa bērna atzīšana par Latvijas pilsoni, ievērojot vecāku pausto gribu, notiek vienlaikus ar ierakstu par bērna dzimšanu. Likums no vecākiem prasīs lielāku atbildību — viņiem būs jāapliecina, ka viņi palīdzēs bērnam apgūt latviešu valodu un ieaudzinās viņā cieņu un uzticību Latvijai.
Ne viss grozījumos paredzētais Pilsonības likumu padara tikai “mīkstāku”. Ir arī stingrākas normas, kas jau sen bija nepieciešamas, piemēram, par pilsonības iegūšanu naturalizācijas kārtībā. Turpmāk atteikt pilsonības iegūšanu varēs, secinot, ka persona nav lojāla Latvijai vai pat atklāti ņirgājas par to. Kaut vai biedrības “Dzimtā valoda” līderis Jevgēnijs Osipovs, kurš pat neieradās uz naturalizācijas eksāmenu, vai kustības par krievu valodu kā otru valsts valodu aizsācējs Vladimirs Lindermans, kurš cīnās par mūsu valsts pilsonības iegūšanu. Jau 2010. gadā viņam to atteica, bet viņš vērsās Administratīvajā rajona tiesā un panāca sev labvēlīgu iznākumu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde spriedumu pārsūdzēja Administratīvajā apgabaltiesā, un tās lēmums gaidāms tikai nākamā gada aprīlī. Cerams, grozījumi likumā palīdzēs tādiem kā Lindermans liegt Latvijas pilsonību.
