Austra Bāliņa dzīvoklī Skrīveros mani sagaida, risinot krustvārdu mīklas. Žurnāls “Mezgls” iznāk divreiz mēnesī, mīklas ir arī “Ievas Mezglā”, un atbilžu domāšana izkonkurē pat televīzijas seriālu skatīšanos.
Medus tek pa krānu
“Meita man dāvina žurnāla “Patiesā Dzīve” abonementu, es pati abonēju “Ievas Stāstus”. Lasīt man patīk, aizrauj arī žurnālos lasāmās anekdotes,” stāsta jubilāre. Piemēram, vai visas pārdevējas pircējam zinātu iedot graudu sulu? Izrādās — tas ir degvīns.
“Es novecoju aktīvi,” smej Austra Bāliņa. Nākamnedēļ viņa svinēs savu 75. dzimšanas dienu. “Pēdējos divus gadus dziedu senioru korī “Baltābele”, tagad gatavojamies braucienam uz Poliju augusta sākumā. Pirms tam četrus gadus dejoju senioru deju kolektīvā “Aiva”, tomēr kļuva par grūtu. ”
Gadi par sevi atgādina, liekot šur tur kaut kam iesāpēties, tomēr vai tāpēc visu mest pie malas? Nebūt nē, daudz kur jāpiedalās, jāstrādā dārzā, un labākais pārvietošanās līdzeklis pa Skrīveriem ir velosipēds.
Veselību stiprināt palīdz biškopības produkti, piemēram, ziedputekšņi, bišu maize un medus. “Jau daudzus gadus kopā ar vīru biškopei Lolitai Rudzītei palīdzam izsviest medu. Kādreiz strādājām ar rokas sviedi, bet tagad visu paveic elektrība, un medus straumītē tek pa krānu,” stāsta Austra Bāliņa.
Apgūst audējas
profesiju
“Esmu dzimusi un augusi Šķirotavā. Ģimenē bijām pieci bērni — trīs māsas un divi brāļi. Māte strādāja mājās, rūpējās par mums, kopa gotiņu, mums bija arī dārzs, bet tēvs strādāja uz dzelzceļa. Tas bija kara un pēckara laiks, kad nebija nekādas lielās rocības. Toties tas mūs pasargāja no izsūtīšanas uz Sibīriju,” stāsta jubilāre. “Tā kā Rīga bija tuvu, iestājos Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, apguvu audējas profesiju, jo likās, ka tas ir diezgan viegls darbs, tomēr izrādījās citādāk. Diplomdarbā uzaudu lielu sienas segu ar bārkstīm. Strādāju aušanas fabrikā, biju audēja, pēc tam kādu laiku veicu citu darbu — mākslinieka zīmējumu pārnesu uz milimetru papīra, lai pēc tā varētu aust audumu. Tas bija jādara ļoti rūpīgi un precīzi, tagad brīnos, kā toreiz redzi nesabojāju, jo tad nebija pietiekama apgaismojuma. Brilles sāku lietot tikai no 60 gadu vecuma.
Mēnesī vairāk nekā 30 cimdu pāru
Kad piedzima meita, kļuvu par mājražotāju, mēnesī vajadzēja noadīt vairāk nekā 30 cimdu pāru. Iegādājos arī adāmmašīnu un adīju vīriešu džemperus. Kad ar ģimeni 1972. gadā pārcēlāmies uz Skrīveriem, nopirku stelles. Audu savam priekam šalles, lakatus. Bet tagad gan vairs neko neaužu, stelles esmu pārdevusi. Adu tikai cimdus savam priekam.”
Ģimene uz Skrīveriem pārcēlās, jo vīram bija darbs Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā, likās, ka varēs dabūt arī dzīvokli. Tomēr uz jaunu dzīvokli bija jāgaida astoņi gadi. Kādreiz mājokļi bija silti, apkuri ziemā nodrošināja katlumāja, taču, kad Latvijā sāka izjukt kolhozi, arī Skrīveros bija pārmaiņas, un apkuri vajadzēja nodrošināt pašiem.
Uzdāvina naudas palmu
“Vienmēr saku, ka man nekādu dāvanu nevajag, priecājos, ja atbrauc bērni un mazbērni,” teic Austras kundze. “Meita strādā Rīgā, dēls — Vācijā, jo ierīkoja Skrīveros galdniecību, bet bija grūti atdot kredītu. Man ir divi mazdēli. Oriģinālāko dāvanu saņēmām mūsu zelta kāzu jubilejā — māsas ģimene uzdāvināja naudas koku, palmu, aptītu ar pieclatnieku banknotēm, lai mums būtu daudz naudas. Ja būtu lati, varbūt nauda arī vairotos un varētu ko iekrāt tā kā agrāk, bet līdz ar eiro ieviešanu šķiet, ka nauda tēriņiem iziet arvien vairāk. Varbūt tagad vajag eiro koku?” ◆
