Rīt, 17. maijā, ugunsdzēsēji svin savus profesionālos svētkus. Viņu vidū arī Neretas posteņa ugunsdzēsējs—autovadītājs Edvīns Nāburgs, kuram par teicamu dienestu šajos svētkos izteikta Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Zemgales reģiona brigādes Pateicība.
Edvīna Nāburga dzimtā puse ir Zalves pagastā. Ar ugunsdzēsēja darbu viņš pirmoreiz saskārās, dienot armijā, Kazahstānas stepēs. Vēlāk, strādājot Zalvē par mežsargu, bija jāpiedalās meža ugunsgrēku dzēšanā. Pēdējos 12 gadus viņš ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Aizkraukles daļas ugunsdzēsējs—autovadītājs.
Dzēš Kazahstānas stepes
— Dienesta laikā bija jārūpējas par degvielas noliktavām. Vasarās stepe izkalta sausa kā pulveris. Bet no vilciena radītajām dzirkstelēm reizēm izcēlās ugunsgrēki, — saka Nāburga kungs. — Lieli plašumi, karstums, vējš, sausa zāle un uguns, kas pārvietojās milzīgā ātrumā. Daudz ātrāk nekā kūlas ugunsgrēkos pie mums Latvijā. Ar tādu uguni cīnīties bija ļoti grūti.
Vēlāk, strādājot par mežsargu, nācās palīdzēt meža ugunsgrēku dzēšanā. Pavasarī tie lielākoties sākas kūlas dedzināšanas dēļ, bet vasaras otrajā pusē, sēņotājiem, ogotājiem un atpūtniekiem neuzmanīgi rīkojoties ar uguni, — nevērīgi nometot izsmēķus, nepiemērotās vietās dedzinot ugunskurus. Cilvēki nesaprot, kādu postu viņi nodara gan dabai, gan, iespējams, paši sev. Viņiem šķiet, ka kūlas dedzināšana ir vienkāršākais un lētākais veids, kā sakopt apkārtni. Taču no uguns iet bojā ne tikai daba, bet bieži vien arī ēkas, reizēm paši dedzinātāji. Turklāt, kamēr dzēšam kūlu, kādam mūsu palīdzība var būt daudz vairāk vajadzīga.
Bīstams darbs
Katrs izsaukums ir īpašs. Kad izbraucam, nekad precīzi nevar zināt, kādi tieši būs apstākļi. Vai paspēsim, varēsim izglābt cilvēkus un īpašumu? Tie ir jautājumi, uz kuriem var atbildēt, tikai strādājot notikuma vietā. Darbs ir bīstams ne tikai uguns dēļ. Gandrīz vienmēr ir sprādziena draudi. Turklāt ne tikai gāzes vai kādu citu balonu dēļ. Reizēm cilvēki mēdz mājās glabāt arī kaut kur atrastus kara laika lādiņus… Tas ir arī psiholoģiski grūts, jāredz cilvēku ciešanas un tajā pašā laikā jācenšas saglabāt vēsu prātu, lai spētu palīdzēt. Īpaši grūti strādāt, kad cietuši bērni. Šādi gadījumi ilgi paliek atmiņā. Laiku pa laikam tie ataust atmiņā un liek pārdomāt, vai tiešām viss izdarīts, kā nākas, un nevarēja labāk. Pēc darba palīdz atpūsties makšķerēšana, medības un darbs dārzā.
Tomēr, ja varētu vēlreiz izraudzīties profesiju, es izvēlētos to pašu darbu. Mani saista iespēja palīdzēt cilvēkiem, kad neviens cits to vairs nespēj. Varbūt arī nedaudz risks ir tas, kas man patīk šajā profesijā.
Moderna tehnika
Te, laukos, mūsu galvenais pretinieks ir laiks. Attālumi līdz notikuma vietai mēdz būt lieli. Ugunsgrēka sākumu ne vienmēr pamana laikus, un, kad nokļūstam notikuma vietā, uguns jau pieņēmusies spēkā. Reizēm arī adresi pasaka neprecīzi un nelaimes vieta jāmeklē. Tad palīdzēt ir daudz grūtāk. Arī ūdens ņemšanas vietas atrodamas ne visur. Mēs strādājam ar modernu “Scania” markas automašīnu. Tās priekšrocība ir ātrums, taču caurgājības ziņā tā zaudē padomju laika tehnikai, kura bija būvēta uz militāro transportlīdzekļu bāzes. Mazliet rūpīgāk jāpiedomā, kā un kur braukt, lai pašiem nevajadzētu meklēt palīdzību, toties ērtību ir nesalīdzināmi vairāk. Kad pirmo reizi sēdos pie “Scania” stūres, sajūta bija tāda kā no veca “Zaporožeca” būtu pārsēdies “Rolls Royce” limuzīnā. Protams, stūrēt ugunsdzēsēju automašīnu nav viegli. Tā ir liela atbildība gan par tehniku, gan kolēģiem, kuri brauc kopā ar mani, gan to, lai laikus nokļūtu ugunsgrēka vietā, spētu pievest ūdeni un pēc tam visi veiksmīgi atgrieztos depo. ◆
