Beidzot esmu atradusi savu sapņu dietologu. Tas ir Danilāns. Viņš skaidri un gaiši pasaka: visu drīkst ēst, daudz jāsmejas un daudz jākustas. Nekādu aizliegumu. Man uzreiz mierīgāki nervi. Ar tiem pirmiem diviem uzdevumiem ļoti labi tieku galā. Tagad mierīgi apēdu Indriķa iecienīto cauraudzi, bet, kad viņš jautā, kur tas palicis, skatos viņam acīs un smejos. Bet ar tām kustībām man diezgan traki. Visvairāk pastaigājos pa māju, un biežākais maršruts ir līdz ledusskapim. Manuprāt, kādu puskilometru brīvdienās nostaigāju. Protams, tik gudra jau esmu, lai saprastu, ka tas nav risinājums, tāpēc nolēmu pievērsties nūjošanai. Pēc nūjām braucu uz Rīgu. Iegāju sporta veikalā un noskatīju tādas skaistas, bet, kad pārdevējs pateica cenu — ap 60 eiro, uz mirkli zaudēju valodu, bet tad uzreiz it kā atguvu samaņu, un manī ieslēdzās pašsaglabāšanās instinkts — galvenais, nezaudēt lepnību un netēlot ubadzi. Es garlaikotā balsī viņam pajautāju: “Vai tad par 100 eiro jau beigušās?” Tad nošokēju pārdevēju un teicu, ka šīs tomēr neņemšu, nepatīk modelis. Mīlīši! Es taču par tādu summu sev zābakus labāk nopirkšu, bet nūjas man Indriķis lazdu birzītē nocirtīs.
Izabella
