Visi iet sēnēs, bet es kā muļķe tās pērku tirgū, jo Indriķis aizbildinās ar muguras sāpēm. Nekas neatlika, kā pagājušajā nedēļā doties pašai. Tā kā šogad mežā ir nomaldījušies 70 cilvēku, es gājienam uz to sagatavojos pēc vislabākajām instrukcijām. Vispirms piezvanīju visiem radiem un draugiem un pastāstīju, uz kuru mežu došos, cikos iešu un prognozēju atgriešanos pēc 10 stundām. Pēc tam aizgāju uz veikalu un nopirku atstarojošo vesti — ja apmaldīšos, lai mani būtu vieglāk atrast. Tā kā instrukcijā teikts, ka tomēr nevajag iet vienai, līdzi ņēmu Indriķi — viņam sēnes nebija jālasa, tikai jāstaigā man pakaļ. Paņēmu līdzi arī pasi un lapiņu, uz kuras biju sarakstījusi visu savu tuvinieku tālruņu numurus. Līdzi man bija arī divi uzlādēti mobilie tālruņi — ja nu viens pazūd! Indriķim mugursomā ieliku arī pirmās palīdzības aptieciņu. Kā lai zina, kas var notikt mežā? Nelaime taču nenāk brēkdama. Enerģijas atjaunošanai, ja nu apmaldāmies, līdzi paņēmu divus litrus ūdens un divas lielās šokolādes. Nopirku arī lielu kabatas lukturi. Paņēmu līdzi arī ēdamo divām dienām. Labi, ka līdzi bija Indriķis, viņš vismaz varēja visu nest mugursomā. Runājot par sēnēm, sanāca vienai mērcei. Nu nekas, bet es vismaz biju kārtīgi sagatavojusies un veiksmīgi atgriezos mājā.
