Seces pagasta “Silmačos” šajā nedēļas nogalē 85. dzimšanas dienu svin Staņislavs Dubra. Sirmais vīrs dzīvē daudz pieredzējis, taču uzskata, ka visas grūtības vieglāk pārvarēt, ja uz dzīvi raugās optimistiski.
Seces pagasta “Silmačos” šajā nedēļas nogalē 85. dzimšanas dienu svin Staņislavs Dubra. Sirmais vīrs dzīvē daudz pieredzējis, taču uzskata, ka visas grūtības vieglāk pārvarēt, ja uz dzīvi raugās optimistiski.
— Pie svētku galda vienmēr sapulcējas visa ģimene, — saka jubilārs. — Ciemos atnāk meita, znots, abi mazbērni. Atnes svētku kūku. Mana sieva šmorē kāpostus, vāra kartupeļus un cep cepeti, kā jau tas latviešiem laukos pieņemts.
Visvairāk uztraukumu un arī prieka jubilāram sagādā mazbērni. Gribas, lai viņiem labi klājas. Mazmeita studē jurisprudenci augstskolā, bet mazdēls mācās vidusskolā. Kad viņi atbrauc, vienmēr atnāk parunāties. Vectēvu interesē, kā veicas mācībās, kas jauns piedzīvots.
Šobrīd, kad laiks drēgns un nemīlīgs, Staņislavs Dubra vislabprātāk laiku pavada pie televizora. Jāredz gan ziņu raidījumi, gan politiskās diskusijas.
— Visvairāk pārdzīvoju par tiem latvju zēniem, kurus sūta militārajās misijās uz citām valstīm, — atklāj Staņislavs Dubra. — Es vēl saprastu, ja Latviju kāds reāli apdraudētu un tāpēc būtu jākaro. Taču nav pārliecības, ka, šobrīd palīdzot citiem, saņemsim lielu atbalstu tad, kad tas pašiem būs vajadzīgs.
Atceros savu jaunību, kura pagāja karojot un pēc tam nometnēs Sibīrijā. Tās ir skumjas atmiņas. Tolaik jau nevienam neprasīja, vēlies karot vai nē. Bija jāiet. Mani iesauca vācu armijā un sagūstīja krievu karaspēks. Ilgus gadus pavadīju Ukrainā, ogļu šahtās, pēc tam nometnē netālu no Vorkutas. Tolaik, kad devos karā, man bija tikai 19 gadu.
Izturēt palīdzēja jaunība un optimisms. Bez jokiem arī vecumdienas pavadīt būtu daudz grūtāk.
Dubras kungam nepatīk rudens un ziemas sākums, kamēr nav sniega. Dienas īsas, šķiet, tikko pamodies, un drīz jau klāt vakars. Arī ārā neko padarīt nevar. Ar nepacietību viņš gaida katru pavasari, kad krūma zaros aiz loga sāk čivināt putni un dīgst pirmie asni. Jubilāram tad šķiet, ka gadu nasta plecos kļūst mazāka un spēks atgriežas kaulos. Pavasarī gūtā mundruma pietiek gandrīz visai vasarai.
— Nav jau svarīgi, cik gadu esi nodzīvojis, — viņš saka. — Galvenais, lai cilvēks sirdī vienmēr justos jauns. Tad var pārvarēt visus šķēršļus.
