Pilskalnietim Pēterim Rakovskim piešķīra pagasta Goda pilsoņa nosaukumu par mūža ieguldījumu pagasta attīstībā.
Pilskalnietim Pēterim Rakovskim piešķīra pagasta Goda pilsoņa nosaukumu par mūža ieguldījumu pagasta attīstībā. Pats Rakovska kungs apgalvo, ka neko īpašu nav izdarījis, vien visu mūžu šajā Latvijas pierobežā kopis zemi, atkarojot to krūmiem un nezālēm.
Atnāk no Lietuvas
Liktenis Rakovska kungu bērnībā nav saudzējis. Viņam bija tikai pieci gadi, kad nācās pamest dzimtās mājas Lietuvā un doties pasaulē laimi un iztikšanu meklēt. Nekur tālu gan nav gājis, tikai pāri Latvijas—Lietuvas robežai, kur dzīvojis vairākās mājās, līdz pie labiem saimniekiem pieņemts kā dēls. Runājot par bērnības dienām, sirmā vīra acīs sariešas asaras — skumji atcerēties rasā nosalušās kājas, ejot ganu gaitās, trūcīgo iztikšanu un nemitīgo cīņu par izdzīvošanu. Iespējams, tieši tas viņu padarīja tik sīkstu un izturīgu, deva spēku turpmākajai dzīvei.
Noskatījis krūmiem aizaugušu, taču skaistu vietu Mēmeles krastā, viņš pamazām atkaroja mežam un purvam vietu mājai, saimniecības ēkām, laukiem. Lietuvas pusē nolūkoja sievu.
— Grūti vārdos izstāstīt, cik daudz darba un pūļu veltīts, lai te uzceltu māju un iekoptu laukus, — saka Pēteris Rakovskis. — Krūmi, akmeņi, ūdens — ar to bija jācīnās katru dienu. Nevienam nenovēlu piedzīvot to, ko pārdzīvoju pats, taču izturēju, jo mīlu šo vietu, kur dzīvoju. Nav jau tik svarīgi, kurā robežas pusē šūpulis kārts. Svarīgi, lai valsti, kurā tu dzīvo, ar lepnumu vari saukt par savējo.
Audzē zirgus
Pēteris Rakovskis ļoti mīl zirgus. Arī tagad kūtī mīt divi zirgi. Viņi palīdz gandrīz visos lauku darbos. Tikai ar un kultivē ar traktoru, lai zirgiem nebūtu par grūtu un ietaupītu laiku.
— Degviela tagad ļoti dārga, — teic Rakovska kungs. — Strādājot ar zirgiem, varu krietni ietaupīt. Turklāt kur man jāsteidzas? Ar pārmērīgu skriešanu iegūt nevar. Iejūdzu bērīti un braucu uz Pilskalnes centru vai Neretu. Varu mierīgi snaust, zirgs vienalga mani aizvedīs turp, kur vēlos. Tikai sākumā vajag iemācīt, kurp jābrauc. Parasti zirgs mēģina iegriezties pirmajā vai otrajā māju ceļa galā, ja to neļauj, tālāk viņš iet pa lielāko ceļu. Turklāt jāatceras: kur zirgu iejūdzi, tur arī izjūdz, tad viņš vienmēr klausīs.
Niķoties neļauj
— Padomju laikos arī kopu zirgus. Grūti saskaitīt, cik zirgu esmu iebraucis, iemācījis veikt lauku darbus. Atceros, reiz bija tāds straujš ērzelis. Iejūdzām ragavās un braucām, taču viņš neklausīja un lēca ar visām ragavām pāri grāvim — apgāza ragavas, salauza ilksi, pats nokrita uz sāniem. Biju nobijies, ka tik lopiņam nenotiek kas slikts, taču zinu, ka izjūgt nedrīkst — ērzelim “niķis būs rokā”. Tāpat guļošam nomainījām ilksi, piecēlām viņu un braucām atpakaļ uz fermu. Kopš tā laika ērzelis vairs netrakoja, un labāku braucamo zirgu vairs nevajadzēja. Dzīvnieki jāmīl, un tas jāpierāda ne tikai vārdos, bet arī darbos, tad viņi vienmēr klausīs. Viņiem ir lieliska atmiņa. Tā ir daudz labāka nekā cilvēkiem, un savu pāridarītāju viņi atceras visu mūžu. Žēl vienīgi, ka, izjūkot kolhoziem, lielākā daļa zirgu nonāca pie saimniekiem, kuri nemācēja ar viņiem strādāt. Šie lopiņi ātri vien novārga.
Palīdz mazbērniem
Savlaik Rakovska kungs palīdzēja “nostāties uz kājām” saviem bērniem, tagad viņš palīdz mazbērniem. Gan mazdēls, gan mazmeita studē.
— Ar spēku un izturību vien nepietiek, lai dzīvē kaut ko sasniegtu, — spriež Pēteris Rakovskis. — Vēl vajadzīga galva uz pleciem īstajā vietā, zināšanas un ass prāts. Tikai tad tu vari būt pats sev saimnieks un katrā lietā rast pareizāko un izdevīgāko risinājumu. Zinu, ka mazbērniem veiksies, jo viņi ļoti čakli mācās un prot iegūtās zināšanas izmantot. Tomēr pagaidām viņiem bez palīdzības neiztikt. Kad būs pabeiguši augstskolas, varēšu atpūsties arī es.
