Enerģiska biznesa lēdija un reizē ļoti sievišķīga būtne — tāda man šķiet aizkraukliete Stella Lapiņa. Pēc darbdienas Rīgā divu lielu uzņēmumu ar vairāk nekā pusotru tūkstoti darbinieku vadītāja uz interviju ierodas vēlu vakarā. Smaidīga, starojoša. Ne miņas no noguruma. Vēlāk gan Stella teiks: “Es strādāju par daudz, taču varu to atļauties, jo man ir stipra aizmugure.”
Vakar Stellai bija 50. dzimšanas diena. Ar ballītēm darbavietā un kolēģu apsveikumiem. Rīt viņa jubileju svinēs kopā ar mīļajiem — radiem un ģimenes draugiem, kuri daudzu gadu laikā kļuvuši par savējiem.
“Neticas, ka laiks tik ātri pagājis,” saka jubilāre. “Mana mamma saka: tu man aizvien esi tikai bērns! Arī pašai šķiet, ka man to gadu nav tik daudz. Tas laikam tāpēc, ka dzīvot ir interesanti. Galvenais ir mīlēt dzīvi un cilvēkus. Es domāju, ka man tas sanāk!”
Piecas meitas, sestais dēls
Stella dzimusi Daugavpilī, vēlāk ģimene pārcēlās uz Skrīveru pusi. Viņa ir vecākā meita sešu bērnu ģimenē — Stellai un viņas četrām māsām ir jaunākais brālis, pastarītis ģimenē. “Man ar māsām un brāli ir liela gadu starpība, un tas lielā mērā veidojis manu dzīves uztveri — rūpes par jaunākajiem, atbildību,” stāsta viņa.
Stella — tik neparasts vārds. “Jā, tas ir rets vārds. Tādu man izvēlējās tēvs,” atklāj viņa. “Sava vecuma sievietes ar šādu vārdu nepazīstu, taču zinu, ka Aizkrauklē ir divas jaunas meitenes, kuras vecāki nosaukuši par Stellu.”
Kāda Stella bija bērnībā? “Pietiekami nopietna,” atklāj viņa. “Apzinīgs bērns, kas nevienam raizes nesagādāja. Agri iemācījos lasīt un lasīju daudz. Grāmatas bija visa mana dzīve. Jau maza būdama, lasīju nopietnu literatūru, bet bibliotēkā man to negribēja dot. Bibliotekāre teica: paaudzies, nesapratīsi! Beigās tomēr iedeva un solīja atprasīt saturu. Izlasīju, un man grāmata šķita tik vienkārša un saprotama. Biju gatava atstāstīt, bet mani neviens neuzklausīja.”
Laimīgi. Kopmītnē!
Jubilāre atklāj, ka viens no vērtīgajiem ieguvumiem, ar ko dzīve viņu apbalvojusi, ir labi skolotāji. “Man ar viņiem ļoti paveicies,” saka Stella. “Beidzu Skrīveru vidusskolu, un tā man aizvien ir Skola ar lielo burtu! Ar savu klases audzinātāju Mariannu Mišku joprojām sazvanāmies. Visus šos vairāk nekā trīsdesmit gadu, kopš esmu beigusi skolu, viņa mani apsveic katrā dzimšanas un vārda dienā. Viņa ir ļoti jauks sirdscilvēks! Skolotājs Pēteris Mozulis, varētu saukt vēl un vēl. Skrīveros visi skolotāji bija izcili. Un man šķiet, ka cilvēki, kuri beiguši šo skolu, ir citādāki. Sirsnīgāki, domājoši.”
Skolotāju nopelns lielā mērā ir arī viņu skolnieces zinātkāre. Pēc pamatskolas beigšanas un skolotājas Miškas ieteikuma viņa iestājusies Rīgas 2. medicīnas skolā, kur apguvusi laborantes arodu. “Tā bija pareiza izvēle,” atzīst viņa. “Šo skolu izvēlējos ar vienu domu — lai būtu vieglāk tikt augstskolā. Biju apņēmusies kļūt par ārsti, taču, mācoties medicīnas skolā, satiku savu vīru Aivaru. Apprecējāmies, piedzima meitiņa, un studijas uz laiku nācās atlikt. Savukārt Aizkrauklē nokļuvu nejauši — man jau bija darbs Rīgā, bet tur nebija, kur dzīvot. Tolaik nebija tādu mājokļa īres iespēju kā tagad, tādēļ meklēju darbu vietā, kur būtu kopmītnes. Aizkrauklē vajadzēja laborantu, un te bija kopmītnes! Mūsu ģimenes dzīve sākās pārdesmit kvadrātmetros kopmītnes istabiņā. Bijām tik laimīgi! Tādi esam joprojām, un šī pilsēta tagad ir mūsu.”
Aizkrauklē Lapiņu ģimene dzīvo jau vairāk nekā 30 gadu. Savukārt Stella 23 gadus nostrādājusi par laboranti Aizkraukles poliklīnikā. Un viņa teju visu savu mūžu ir mācījusies — izstudējusi bioloģiju, uzņēmējdarbības vadības zinības, un nu var lepoties ar diviem iegūtajiem maģistra grādiem.
Veiksme, ne darbs!
Arī jubilāres darba gaitas bijušas interesantas — no laborantes viņa ir kļuvusi par vadītāju, turklāt nu jau divos lielos uzņēmumos. Kopš 2010. gada Stella strādā Rīgā, un šis pakāpiens viņai ceļā esot nolikts nejauši — aizkraukliete uzaicināta veikt auditu uzņēmumā “Centrālā laboratorija”. Pēc neilga laika viņa uzaicināta kļūt par šīs nu jau Latvijā vadošās laboratorijas izpilddirektori. “Piekritu viena iemesla dēļ — uz manu jautājumu, kāds būs darbalaiks, saņēmu atbildi: “Brīvs darba režīms. Kad gribat, tad nākat, kad gribat, tad aizejat!” Klausījos un brīnījos: tāda veiksme, šitādu darbu nedrīkst laist garām! Varēšu reizē studēt doktorantūrā, ko tolaik tieši biju apņēmusies darīt. Tikai neviens tobrīd nepastāstīja otru stāsta daļu: lai kaut ko sasniegtu, 14 stundas dienā būs jāveltī darbam. Brīvā režīmā,” iesmejas viņa.
Stellas darba spars un uzņēmība ātri tika pamanīta, un jau pēc mēneša viņa bija “Centrālās laboratorijas” valdes priekšsēdētāja. Patlaban tā ir visstraujāk augošā laboratorija Latvijā, tai ir piecdesmit filiāles visā Latvijā, un tajā ir arī Stellas nopelns. Vadītāja bilst: ““Centrālās laboratorijas” veiksmes stāsta pamatā ir profesionāls kolektīvs, jo jebkurā darbā svarīgākais resurss ir cilvēks. Man ir patiess lepnums par saviem kolēģiem.”
“Centrālās laboratorijas” veiksmes stāsts acīmredzot bija iemesls tam, ka jau vairāk nekā gadu Stella vada arī akciju sabiedrību “Veselības centru apvienība”, kurā ietilpst 14 veselības iestādes — poliklīnikas Rīgas mikrorajonos, Jūrmalā, Talsos, Liepājā un Daugavpilī. “Esam lielākais privātais valsts apmaksāto pakalpojumu sniedzējs valstī. Ja tā var teikt, viena “punkta” medicīnas iestāde — profilakse, diagnostika, konsultācijas, ārstēšana, rehabilitācija — visi pakalpojumi vienuviet. Poliklīnikās strādā kopumā 1300 darbinieku, no tiem 600 ārsti.”
Vai vienai sievietei tā visa nav par daudz? “Man daudzi to jautā,” iesmejas Stella. “Varu to atļauties, jo man ir labs vīrs un ģimene, kas spēj nodrošināt man stipru aizmuguri.”
Nekrist lejā
Kad jautāju, kurš no darbiem — laborantes vai uzņēmuma vadītājas — patīk labāk, Stella atzīst: “Ja pirms gadiem desmit man kāds būtu teicis, ka nodarbošos ar uzņēmējdarbību, turklāt tas man patiks un sanāks — es neticētu! Tagad varu teikt, ka man ļoti patīk tas, ko daru. Laboratorijā darbs bija ļoti interesants, jo nevari tikai mehāniski darīt — aiz katra parauga taču ir cilvēks, ir jāpiedomā. Taču atzīšos, ka biznesa vidē jūtos labāk nekā laboratorijā. Man ļoti patīk darbs, kuru daru ikdienā, darba rezultāti, jauni cilvēki, ar kuriem nākas satikties, mani kolēģi un kolektīvs abos uzņēmumos. Tas viss kopā neļauj ieslīgt rutīnā un dzīvot radošu dzīvi.”
Pēc brīža viņa aizdomājas: “Biznesā ir tā — tikko tev paliek viegli, saproti, ka krīti lejā,” saka Stella. “Man ļoti patīk kādas krievu aktrises viedie vārdi: Dievam lūdzu tikai vienu — daudz darba! Un veselību un spēku tos padarīt!”
Latvijas stāsts
Pavisam nesen Stella tikusi pie jauna statusa — viņa ir vecmāmiņa. Mazdēlam Aaronam, meitas Sanitas dēliņam, ir deviņi mēneši. Patlaban viņš ar māmiņu ir Latvijā — atbraukuši uz mammas un omes jubileju, bet viņu mājas ir Vācijā, Dortmundē. Mamma bilst, ka meitas dzīves ceļš ir “šodienas Latvijas stāsts” — viņa pabeidza Ārstniecības fakultāti Latvijā un studijas turpināja Vācijā. Tur apprecējās, strādā par neiroloģi un atpakaļ braukt pagaidām negrasās.
Stella atzīst: “Meitas profesijas izvēli neesam ietekmējuši, abi ar vīru drīzāk bijām pret medicīnas studijām. Tā ir smaga profesija, kura nekad nav bijusi varas mīlēta. Medicīnā bijuši visādi laiki, bet īpaši labi nekad nav bijis. Mainījušās varas, partijas, ministri un finansējums, bet stabilitāte un skaidra veselības aprūpes sistēma vēl nav izveidojusies.”
Neskatoties uz to, jubilāre neslēpj: pašai ne mirkli nav ienākusi prātā doma šo jomu pamest. “Tas tikai vairo cīņas sparu, nav garlaicīgi un liek visu laiku būt formā,” saka viņa.
Barotava putniem un kaķiem
Kur jubilāre rod spēku? “Man vislabākā atpūta ir mājās,” saka viņa. “Tur ir miers, izlutināts kaķis un liela putnu barotava aiz loga. Sestdienas rītos apsēžos ar kafijas krūzi rokās, salido putni brokastīs, un mani caurstrāvo miers.” Lapiņu mājās barotava esot arī apkārtnes kaķiem — viņi zina, ka te vienmēr tiks paēdināti, un viesu netrūkst. “Divus savvaļas kaķus jau esam integrējuši labās ģimenēs,” nosmej Stella.
Mieru un harmoniju viņa gūst, kopā ar māsām un brāli aizbraucot ciemos pie mammas Preiļos. Viņai nākamgad būs 70 gadi. “Tā ir mūsu ģimenes tradīcija — visos svētkos būt pie mammas. Arī māsa, kura dzīvo un strādā Anglijā, vienmēr cenšas atbraukt,” stāsta Stella. “Prieks, ka mūsu mamma ir veiksmīgi investējusi savos bērnos un tagad var dzīvot pietiekami labi. Mēs visi viņai palīdzam, un mamma var nejust pensionāres dzīvi Latvijā.”
“Vasarā mans spēka avots ir puķes! Iestādi, un viss apkārt zied. Man ļoti patīk!” piebilst jubilāre. ◆
