Aizvadītā nedēļa pagāja Dziesmu un deju svētku noskaņās. Vienmēr svētkus vēroju televizora ekrānā, bet šogad tie mani uzrunāja kā vēl nekad.
Aizvadītā nedēļa pagāja Dziesmu un deju svētku noskaņās. Vienmēr svētkus vēroju televizora ekrānā, bet šogad tie mani uzrunāja kā vēl nekad. Gan noslēguma koncerts, gan pārējie svētku priekšnesumi arī lauku cilvēka darba nedēļu darīja īpašu — to nojautu arī pēc zemnieku, kuri vērsās pie manis, pacilātā noskaņojuma. Pozitīvo emociju un prieka, ko uzņēmu Dziesmu un deju svētku laikā, man pietiks līdz nākamajiem svētkiem.
Dienas bija diezgan lietainas, taču vienīgais mierinājums, ka pēc lietavām sāks augt sēnes, jo sēņotāji jau sasparojušies. Lai kāda būtu vasara, lauku cilvēkam arvien būs slikti — te par lietainu, te par sausu. Lauksaimnieks var izdarīt visu, bet galvenais agronoms ir tur, augšā, no viņa ir atkarīga raža rudenī. Zemnieks laukā var izkaisīt minerālmēslus, nomiglot, bet, ja nebūs lietus vai līs par daudz, rezultāta nebūs. Zemnieks ir atkarīgs no laika apstākļiem kā neviens cits.
Šobrīd lauksaimniekiem ir jādara savi ikdienas darbi un jāgatavojas ražas novākšanai. Sarunās ar Mazzalves pagasta zemniekiem visvairāk dzirdu satraukumu par augstajām degvielas cenām, jo mūsdienās saimniekot bez tehnikas ir neiespējami. Tas vēl vairāk sarežģī jau tā grūtos apstākļus, bet, ja degvielas cenas turpinās paaugstināties, daudzi mazie zemnieki būs izputināti. Joprojām lauksaimniekiem aktuāla ir piena iepirkšanas cenu samazināšanās, nekas jau šajā nozarē nav uzlabojies. Daudzi Mazzalves pagasta zemnieki pienu pārdod “Bauskas pienam” nu jau par 10 santīmiem litrā, bet naudiņu nav saņēmuši kopš janvāra un februāra. Arī tie zemnieki, kuri pienu pārdeva citiem uzņēmumiem, 17, 18 santīmu vietā tagad saņem vairs tikai 13 santīmu par litru piena.
Šis ir trešais gads, kopš strādāju par Mazzalves pagasta lauku attīstības speciālisti. Domāju, tas ir pietiekami ilgs laiks, lai salīdzinātu, kas šajā laikā mainījies. Atceros, sākumā zemnieki pie manis vērsās ar cerību, daudzi pieteicās naturālo saimniecību atbalstam pieciem gadiem. Tagad liela daļa cenšas “pavilkt” līdz galam, lai beidzas piecu gadu līgums, un nedomā to pagarināt. Redzu, ka šajā laikā arī valdības attieksme pret zemniekiem nav bijusi īpaši labvēlīga, nekas daudz nav uzlabojies.
Mazzalvē lielākoties ir saimniecības, kurās ir pāris gotiņu — pašu iztikai. Manas paaudzes un vecāki cilvēki tā ir darbojušies visu mūžu un arī tagad kaut kā ir “jākuļas”, jo citu iespēju laukos nav. Redzu, ka darbošanās vairs nesagādā gandarījumu, par padarīto nav nekāda prieka — tā ir tikai lauku cilvēku cīņa par izdzīvošanu. Tie, kuri ir sākuši saimniekot, arī turpinās — neaizbrauks taču visi uz Īriju. Diemžēl mūsdienās bez algota darba vairs nevar “pavilkt” mazu zemnieku saimniecību, tāpēc arvien vairāk zemnieku meklē iespēju strādāt algotu darbu.
Ar bažām gaidu reģionālo reformu, kad Mazzalves pagasts ietilps Neretas novadā. Mazzalves pagasta iedzīvotāji ir pret šādu apvienošanos, taču, vai tas kādu interesē? Kāda te loģika? Šobrīd uz mūsu nākamā novada centru varam aizbraukt tikai pēcpusdienā, kad cauri pagastam brauc autobusi no Rīgas. Domāju, ka tas ir solis nevis uz priekšu, bet atpakaļ. Acīmredzot tāda ir valsts politika — neieklausīties cilvēkos, kurus šīs pārmaiņas skar visvairāk un kuriem pēc tam ar to būs jācīnās.
Šajā nedēļas nogalē notika arī tradicionālie Mazzalves pagasta sporta svētki. Cilvēki svētkiem vienmēr gatavojas, gaida tos, un tie izvērtušies ne tikai par sporta svētkiem. Kolhoza laikā tieši svētku dienā nereti bija siena laiks, bet kolhozniekiem vienmēr centās iedot brīvdienu, lai varētu apmeklēt pasākumu.
Pārlasot laikrakstus, aizvadītajā nedēļā pamanīju ziņu, ka Saeima savus tēriņus samazinās par 102 tūkstošiem latu. Laikam samazinās komandējumu izdevumus un tālruņu rēķinus. Godīgi sakot — neticu nevienam vārdam! Esam tik daudz pieredzējuši, ka nebūtu pārsteigta, ja, paziņojot par tēriņu ierobežošanu šajās jomās, valdība būs “aizmirsusi” paziņot par izdevumu palielināšanu kaut kur citur. To, kā parlaments un valdība “taupa”, redzam tikai pēc tam, kad viss jau izdarīts. Arī Valsts prezidenta kancelejas plānotā jauno automašīnu iegāde izmaksās tūkstošiem latu, bet tas jau tā notiek — kamēr vieniem “josta jāsavelk”, citi par taupību nedomā.
Pagājušas nepilnas divas nedēļas kopš fotoradaru novietošanas pie Latvijas ceļiem. Pati automašīnu vadu jau daudzus gadus, esmu izbraukājusi daudzas Latvijas pilsētas. Pēc saviem novērojumiem spriežu, ka Latvijā brauc ļoti nekulturāli, agresīvi un autovadītāji nedomā par to, kas var notikt uz ceļa. Ja brauksim kārtīgi, ievērojot ceļu satiksmes noteikumus, netraucēs ne policija, ne ceļmalās esošie fotoradari. Manuprāt, pret nejēdzībām uz ceļiem un traģiskajām autoavārijām jācīnās visiem līdzekļiem. Ja fotoradari palīdzēs, tie jāliek kaut vai pie katra ceļa.
Šovasar vēl sola siltas un saulainas dienas. Novēlu lasītājiem izbaudīt sauli, siltumu, doties sēņot un ogot, uzkrāt spēku un enerģiju lietainajam rudenim un drūmajai ziemai. Priecājieties par katru saulaino dienu!
