Viens no aizvadītās nedēļas svarīgākajiem notikumiem bija otrā mācību semestra sākums. Mūzikas skolās, tāpat kā vispārizglītojošajās, otrais semestris ir saspringtāks nekā pirmais, tajā ir vairāk pārbaudījumu, eksāmenu, konkursu un koncertu.
Otrdiena, 8. janvāris, man bija īpaša diena, jo šajā datumā dzimuši mani dēli — dvīņi Jānis un Matīss, un šogad viņi atzīmēja 21. dzimšanas dienu. Diemžēl visi kopā nesvinējām, jo dēli studē Rīgas Stradiņa universitātē, un pagājušajā nedēļā viņiem sākās studiju prakse.
Pagājušajā nedēļā notika mēģinājumi gan sieviešu korim “Loreleja”, kuram esmu koncertmeistare, gan Klintaines sieviešu vokālajam ansamblim “Dzirnas”. Koris “Loreleja” gatavojas XXV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XV Deju svētkiem, februārī Jēkabpilī sāksies kopmēģinājumi, bet aprīlī — koru skates. Trešdien bija iknedēļas mēģinājums “Dzirnām”, ar ansambli cītīgi gatavojamies skatēm, kuru pirmā kārta būs Aizkrauklē, bet otrā kārta notiks reģionos. Labākajiem amatierkolektīviem — ansambļiem, folkloras kopām, pūtēju orķestriem — Dziesmu svētku nedēļā būs iespēja piedalīties dažādos koncertos Rīgā. Iepriekšējos Dziesmu svētkos vokālie ansambļi neatkarīgi no skatē gūtā rezultāta varēja pieteikties šiem koncertiem, taču tagad kārtība ir mainīta: vispirms izvērtēs skatēs gūtos rezultātus, repertuāru, un svētkos piedalīsies tikai labākie.
Darba nedēļas pēdējā diena bija ļoti skaista. Mēs, mūzikas skolas skolotāju kolektīvs, devāmies uz Nacionālo operu Rīgā, kur noskatījāmies Gaetāno Doniceti operas “Lucia di Lammermoor” iestudējumu. Biļetes uz izrādi novada dome mums uzdāvināja pagājušā gada nogalē, kad Pļaviņu mūzikas skola svinēja 55 gadu jubileju. Varējām izvēlēties braucienu uz kādu operas iestudējumu. Decembris bija ļoti saspringts, notika dažādi Ziemassvētku koncerti, pasākumi, beidzās pirmais mācību gada semestris, tāpēc izvēlējāmies uz Operu doties gada sākumā. Skolotājiem jābūt ļoti lielai garīgajai bagātībai, jo mācot daudz ir jāatdod no sevis, bet, lai varētu dot citiem iespējami daudz, mums kaut kas arī jāsaņem pretī. Protams, ir gandarījums koncertos, par labiem sasniegumiem skatēs, konkursos, tomēr vajadzīga arī emocionāla bagātināšanās, kad var vienkārši atpūsties un baudīt.
Par kultūras ministres Jaunzemes — Grendes komandējumu Austrālijā man ir divējāds viedoklis. Saprotu, ka šādas vizītes ārzemju latviešiem ir patīkamas un arī nepieciešamas — valsts, kurai viņi jūtas piederīgi, pārstāve interesējas, uzklausa un sapurina patriotismu. Tomēr, ņemot vērā lielās komandējuma izmaksas, to, ka mums, pārējiem, vēl joprojām ir taupības režīms, būtu jāpadomā, vai tāds komandējums tiešām ir nepieciešams, un jāizvērtē reālais ieguvums. Vidējais latvietis tādu summu, ko amatpersona var iztērēt komandējumā, nenopelna pat gadā.
No otras puses, es kā cilvēks, kurš saistīts ar kultūru, saprotu, ka šādas vizītes ir nepieciešamas. Tehnoloģiju laikmetā nav problēmu aizsūtīt informāciju e — pastā, taču cita kvalitāte ir reālai saskarsmei un komunikācijai. Kultūras ministre vispirms varētu painteresēties, kā Dziesmu svētkiem gatavojas tepat Latvijā — mazpilsētās, laukos, ārpus Rīgas, kādas te ir tradīcijas, kādas problēmas. Iztērējot daudz mazāku naudassummu, varētu krietni vairāk izpētīt situāciju tepat Latvijā. Nedaudz dīvaini šķiet tas, ka pēkšņi tik ļoti analizē un apspriež vienas ministres darbu un komandējumus. Vai tad citi ministri un deputāti nekur nebrauc un netērē valsts naudu?
Valsts naudasmaciņu šogad krietni vēlas patukšot vairāku valsts uzņēmumu vadītāji, valdes locekļi, saņemot par vairākiem tūkstošiem latu palielinātu atalgojumu. “Latvijas dzelzceļa” šefs Uģis Magonis līdzšinējo 2600 latu vietā saņems 8500 latu, “Latvenergo” izpilddirektori — 5000 un 6000 latu, bet “Latvijas valsts mežu” prezidentam Robertam Strīpniekam alga būšot Ls 8000. Mūsu valstī nereti ir tā — no viena grāvja otrā. Ja drīkst paaugstināt, tad maksimāli. Pilnīgi piekrītu diskusijās paustajiem viedokļiem par to, ka šis darbs ir ļoti atbildīgs, ka šiem cilvēkiem ir augsta kvalifikācija utt. Un tomēr — ko gan šie augsti kvalificētie, gudrie speciālisti iesāks, ja nebūs cilvēku, kas strādās viņu vadītajos uzņēmumos? Un kā var izmērīt atbildību? Vai mašīnista, kam uzticēts simtiem cilvēku dzīvību, darbs ir mazāk atbildīgs? Vai mazāk atbildīgs darbs ir skolotājiem, policistiem, mediķiem? Vai elektromontieriem, kuri strādā aukstumā un augstumā, sliktos laika apstākļos, nav atbildīgs un bīstams darbs? Arī šie cilvēki dara ļoti svarīgu darbu, tomēr tādas algas, kādas, iespējams, saņems vairāki vadītāji, lielākajai daļai tautas pat sapņos nerādās.
Pēdējā laikā aizvien vairāk aktualizē eiro ieviešanas jautājumu. Manuprāt, šo izskaidrošanas darbu veic mazliet novēloti — cilvēkiem ir jādod ilgāks laiks, lai pierastu pie šīs domas. Protams, visi zinājām par šo ieceri, bet tagad, apzinoties, ka šis gads ir pēdējais, kad mums ir sava nacionālā valūta — lats, tas šķiet negaidīti. Uzskatu, ka, izmantojot dažādus plašsaziņas līdzekļus, iedzīvotāji jau laikus jāinformē par to, kā tad īsti norisināsies naudas maiņa, cik ilgs būs abu valūtu vienlaicīgas apgrozības periods, kādas būs lata un eiro vērtības attiecības, un daudziem citiem aktuāliem jautājumiem. Neziņa cilvēkos rada dažādus mītus un pārpratumus, kas ir grūti kliedējami. Uz naudas maiņu raugos arī nedaudz sentimentāli, jo tad zudīs mūsu lats, kas daudziem ir viens no nacionālās pašapziņas simboliem.
Latvijā ir vieni labākajiem hokeja faniem pasaulē, tādēļ īsta medusmaize daudziem būtu pasaules čempionāts hokejā pie mums, Latvijā. “Cīņa par 2017. gada pasaules čempionāta rīkošanu būs ļoti nopietna,” uzskata Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans. Manuprāt, ir vērts pacīnīties. Protams, svarīgi, cik tas valstij izmaksātu, tomēr sports ir jāatbalsta. Mēs, visa ģimene, esam lieli hokeja fani. Man ir trīs dēli, kuriem interesē hokejs, arī vīrs labprāt vēro spēles. Hokejs man ir tuvs no ļoti agras bērnības, kad dzīvojām Rīgā un tēvs mani un dvīņumāsu pārmaiņus ņēma līdzi, kad devās skatīties hokeja spēles Sporta pilī. Tolaik spēlēja lielākā Latvijas hokeja zvaigzne Helmuts Balderis. Tie mums vienmēr bija lieli svētki. Pasaules čempionāts hokejā Latvijā — tā būtu lieliska iespēja vērot klātienē izcilus hokejistus.
Pagājušās nedēļas nogalē beidzot bija iespēja atpūsties. Ļoti bieži sestdienās, dažkārt arī svētdienās, ir pasākumi vai koncerti gan korim, gan ansamblim, arī mūzikas skolas audzēkņiem. Šī bija viena no retajām nedēļas nogalēm, kad varēju pievērsties savām iemīļotajām nodarbēm — krustvārdu mīklu minēšanai un rokdarbiem, kā arī palutināt savas ģimenes vīriešus ar gardu maltīti. Ikdienā strādājot darbu, kad visapkārt ir mūzikas skaņas, dziesmas un audzēkņu spēlētie skaņdarbi, labprāt izmantoju iespēju pabūt klusumā un vienatnē, sakārtojot domas un izbaudot dabas skaistumu.
