Par galdniekmeistaru Aigaru Kuprovski Aiviekstes pagasta “Ķūģos” uzzinu nejauši. Viņš no koka gatavojot solus un citas interesantas lietas. Sarunā Aigars par sevi saka tā — krīzei sākoties, no Rīgas atbēdzis atpakaļ uz laukiem. Šobrīd saimnieko sievasmātes lauku sētā, arī viņa vecāku dzimtās mājas ir turpat netālu. Uz dzīvi Aigars raugās mazliet ironiski, un tā ir labāk, jo tas daudz kam piešķir vieglumu. Patlaban Aigaram galdniecība vairāk ir vaļasprieks.
— Kā pievērsāties galdniecībai?
— Nejauši. Mana izglītība vairāk saistīta ar tehniskām lietām, bet tā iznāca, ka septiņus gadus nostrādāju uzņēmumā “Latvijas bērzs”(vēlāk “Latvijas finieris” — aut.) — gatavoju līmētās detaļas. Ja cilvēkam rokas ir īstajā vietā, visu var iemācīties, un arī interese par to bija. Kad tur vairs darba nebija, amatu biju apguvis un turpināju iesākto. Kādu laiku strādāju uzņēmumā “Hansa mēbeles”, un mūsu veidotās mēbeles var redzēt gandrīz visos lielākajos Rīgas veikalos — “Alfā”, “Molā” un citviet. Manas gatavotās mēbeles ir arī klientiem daudzās Eiropas valstīs. Vēlāk darbojos patstāvīgi. Viss apgūts pašmācībā, un tagad šķiet, ka jau pats varētu mācīt citus, kā šis darbs veicams.
— Pircējs veikalā vairāk ievēro kopējo interjeru, bet, iespējams, nepievērš uzmanību detaļām. Tāpēc rodas priekšstats, ka tirdzniecības vietās dominē metāls un mākslīgie materiāli, nevis koks.
— Lielveikalos, iespējams, bet specifiskākos veikalos ir citādi. Tas atkarīgs no katra īpašnieka — ko viņš vēlas pārdot un kādus klientus piesaistīt. Piemēram, tabakas veikalā vajadzīgs kaut kas piemērotāks, nevis plastmasas plaukti. Koks tur iederēsies daudz labāk. Cilvēkam ir svarīga ne tikai prece, bet arī noskaņa. Ja grib kaut ko lētāku, iet uz tirgu, nevis apmeklē greznu veikalu.
Durvis, kāpnes un kancele
— Kādus galdniecības izstrādājumus cilvēki šobrīd pieprasa visvairāk?
— Nekādus! Šobrīd galvenais nav prece, bet zemāka cena. Pieprasījums ir mazs, tāpēc par ražošanu nevaru pat domāt. Kādas kāpnes vai durvis jau lūdz izgatavot. Neviens tagad nevar atļauties dārgi pirkt, tāpēc vairāk izvēlas kaut ko pielāgot, nevis izgatavot no jauna. Visu pa mazumiņam. Redz, kancele “Ķūģu” kapiem vajadzīga. Neko tādu neesmu taisījis, tāpēc jādomā, kā to labāk izdarīt, lai ir skaisti. Galdniecībā tirgus vēl stāv uz vietas. Esmu papētījis situāciju, un, piemēram, Krievijā šajā ziņā ir lielākas iespējas. Būs jādomā par sadarbību, jo kaut kā ir jāgrozās. Nevar visu pamest novārtā.
— Vai galdniekiem ir kāda iecienītākā koksne, ar ko strādāt?
— Uzskatu, ka Latvijā tas ir ozols un osis. Galdnieki daudz izmanto arī priedi, bet kāpnes no tās tomēr labāk negatavot — pārāk mīksts materiāls. Cenas ziņā ozola dēļi ir dārgāki, toties izturība ir lielāka. Izdevīgāk gan šo kokmateriālu pirkt Lietuvā, kur tas, izrādās, ir krietni lētāks.
Ar cirvi vien par maz
— Saka jau, ka kurpnieks parasti ir bez kurpēm. Vai galdniekiem ir līdzīgi? Sieva nepārmet, ka citiem ir skaisti virtuves skapīši, bet viņai nekā?
— Tik traki jau nav. Ir gan virtuves mēbeles, gan ķeblītis un citas lietas. Man ir priekšrocība — vajag mājās gaļas dēlīti vai kartupeļu stampiņu, nav problēmu.
Materiāls ir, vajadzīgie darbarīki arī — ņem un ātri uztaisi.
— Galdniekmeistaram svarīgi, lai ir īstie instrumenti?
— Bez tiem grūti kaut ko izdarīt, jo ar cirvi vien ir par maz… Gadu gaitā sagādāti dažādi instrumenti un iekārtas. Svarīgi, lai būtu viss nepieciešamais.
Nesen lauku mājā atradu arī cirvi baļķu mizošanai no seniem laikiem. Kas zina, varbūt saimniecībā noderēs.
Aigars rāda, kā darbojas vakuuma prese, kas paredzēta, lai apliektu kādu detaļu. Viņš stāsta, ka tā noderējusi ne tikai galdniecībā, bet arī kulinārijā — gatavojis šašliku. Tās darbības princips ir līdzīgs televīzijā reklamētajam pārtikas produktu marinētājam. Gaļa šajā presē bijusi gatava cepšanai piecās minūtēs.
— Ko pašam visvairāk patīk izgatavot?
— Kaut ko tādu, kas prasa vairāk izdomas un darba. Man patīk taisīt sarežģītas lietas, kam citi varbūt klāt neķeras. Tad jāpafunktierē, kā to labāk izdarīt, un ir gandarījums par paveikto.
— Vai arī jūsu bērniem interesē šis arods?
— Viņi jau lieli. Meita studē ekonomiku, bet dēls gan interesējas par galdniecību. Kopā ar mani kaut ko jau uzmeistaro. Viņi vairāk ir pilsētnieki. Ko jauniešiem laukos darīt? Neko. Te arī nav daudz viņu vienaudžu.
Lauksaimniecībā
eksperimentē
— Nenožēlojat lēmumu pārcelties uz laukiem?
— Noteikti nē. Strādāt var visur. Neapskaužu tos cilvēkus, kuriem Rīgā jāmaksā lielas summas par telpu īri. Pirms kāda laika tā nebija problēma, bet tagad ir grūti, ja nav pašam savu telpu. Te es pats esmu saimnieks, arī savam laikam. Nav jau svarīgi, kur esi — ja nepieciešams, atrod mani arī te. Vienīgais trūkums — kā no rīta ceļos, tā uzreiz esmu darbā! Toties varu izmēģināt arī jaunas lietas. Mums ar sievu ir gandrīz 80 hektāru zemes. Redziet, kartupeļus audzējam! Nekādi lauksaimnieki neesam, jo sieva joprojām strādā Rīgā, bet savām vajadzībām dārzeņus izaudzējam. Kā tad bez gurķiem, kartupeļiem un dillēm! Tā kā plašumi mums lieli, kaimiņš vienā daļā gana kazas. Katram savs labums. Jā, šogad iesēju arī tabaku.
— Esat kaislīgs smēķētājs?
— Smēķēju, tikai tabaku gan diezin vai mēģināšu lietot! Tas vairāk tāds kā eksperiments — sēklas bija un gribējās zināt, kas no tā iznāks.
— Nepaliek garlaicīgi, dzīvojot lauku klusumā?
— Nē, jo darba vienmēr pietiek. Te par visu jāgādā pašam. Nedzīvoju jau arī tik dziļos laukos — tepat netālu ir lielceļš. Ja grib redzēt īstus laukus, tad jādodas uz Latgali. Tur kādam klientam reiz iebūvējām mājai durvis. Kilometriem apkārt nav nevienas mājas, un vienīgais ceļš ved tikai uz šo sētu.
Zivis tīra pats
— Vai jums ir arī kāds vaļasprieks?
— Man patīk ūdeņi, un es labprāt makšķerēju. Ezeru apkārtnē pietiek, bet zivis ķert dodos arī tālāk. Esmu sācis gatavot laivu, tikai nekādi neizdodas to pabeigt.
— Kāds tad ir lielākais loms?
— Divpadsmitarpus kilogramu smaga līdaka. Ir bijuši arī citi labi lomi.
— Zivis pašam garšo?
— Garšo gan. Un arī jātīra tās pašam, jo nav jau te neviena cita, kas to darītu.
