Dažkārt var tikai pabrīnīties, cik trāpīgi mazi bērni raksturo situāciju, nelietojot mums, pieaugušajiem, pieņemto vārdu krājumu. Mums viņu teiktais izklausās komiski.
Bebru pagasta bērnudārza “Bitīte” otrās grupas audzinātāja Nellija Matiša šādus trīs līdz sešus gadus vecu bērnu izteicienus pieraksta. Lūk, daži no viņas krājuma!
Līva: “Kur tās manas darīšanas, kuras mana mamma nopirka?”.
Uzdevums, kurā savienojot punktiņus, veidojas zīmējums.
Audzinātāja: “Kāpēc, Rendij, puisītim aizkrāsoji seju?”.
Rendijs: “Tāpēc, ka viņam nebija punktiņu.”
Ketija: “Es nevaru tam džemperim atrast galvu!”.
Pavāre atnes pienu. Beāte jautā: “Tu esi piena māte?”.
Ernests: “Es gribu govi tagad!”.
Audzinātāja: “Un ko tu darītu, ja tev būtu govs?”.
Ernests: “Slaucīšu pienu!”.
Grupiņā ienāk galdnieks, pajautā, vai nav kas labojams.
Ernests: “Kas tu esi — cilvēks?”.
Pusdienās skābeņu zupa. Kristers pagaršo un saka: “Ziniet, man kaut ko stiprāku vajag!”.
No vietas izslīdējis leļļu mājas jumts. Emīls: “Es pieāmurošu ar naglām, jāpaņem tikai trepes.” .
