Jānis Lucs Līgo dienā ir trīsreiz laimīgs. Tie ir gan svētki visā Latvijā, gan viņa dzimšanas diena un mātes vārdadiena. Tā kā šis ir 30. gads, kurā viņš savu vārdadienu svinēs ar citiem 58 469 Jāņiem Latvijā, vecāku mājās Ērgļu novada Sausnējas pagastā būs varena līksmošana.
Savulaik vecaistēvs, tēvs, tagad arī Jānis pats ir kaislīgs mednieks. Katru brīvu brīdi ņem bisi, divus medību suņus un dodas mežā. Kas piesaista medībām? Jānis saka — trofejas. Arī tad, ka strādājis Īrijā, ar kāru aci skatījies uz fazāniem, bet, tā kā tur ieroča nebija, nācās samierināties. Pirmo no sešiem tur darbā pavadītajiem gadiem aizvadījis sēņu fermā, pārējos — rabarberu laukā. Kā martā tos sāka vākt, tā oktobrī beidza. Trīs ražas gadā. Nauda pelnīta laba, bet mežs, medības, ģimene — vecākais brālis un māsa — lika atgriezties Latvijā.
Šis jau ir piektais gads, kā atgriezies, paaugusies arī meita Emīlija. Dzimusi zīmīgā dienā — Valentīndienā. Savukārt vārds viņai dots par godu Jāņa vecvecmātei, kura dzīvoja Vācijā.
Kāpēc daļa ģimeņu izvēlas radīt vienu bērnu vai dzīvot bez viņiem? “Es par to nedomāju,” saka jubilārs. “Zinu, ka vēlos trīs bērnus, un tad jau kaut kā izkulsies, bet citi, noteikti apsverot perspektīvu, piemēram, nespēju samaksāt par augstskolu, izvēlas vieglāko variantu. Savukārt bērni, kuri pabeidz vidusskolu, domā nedaudz papelnīt ārzemēs, tad atgriezties un studēt. Bet sajūtot naudas “garšu”, atpakaļ tik ātri nebrauc. Atgriežoties trīsdesmit gadu vecumā, kamēr izmācīsies jau 40. To pašu arī par sevi varu teikt — vajadzēja pabeigt augstskolu. Biju domājis stāties Jelgavā.”
Par tuvāko perspektīvu Jānis teic — vēlētos sākt nopietni saimniekot vecāku mājās. Tur kopā ar mežu ap 100 hektāriem zemes, šobrīd daļu iznomā, daļu pats appļauj. Kad vecāki bija stiprāki, turējuši arī lopus. Jau laikus jādomā, ko bērniem atstāt aiz sevis — iekoptu zemi, mājas un guļbūves pirti, kuras dzīvē vēl nav, bet plānā gan.
Kad vēl strādājis ārzemēs, nopircis dzīvokli Aizkraukles pagastā. Pirms izdarīt galīgo izvēli, skatījies Madonas un Rīgas virzienā, bet Aizkraukle bija vispieņemamākais variants. Attāluma ziņā tuvu Ērgļiem, un šajā apvidū ir labas medību teritorijas. Apvienot Rīgu un medības ir daudz sarežģītāk.
Trīsdesmit gadu — tas ir daudz vai maz? Jānis teic, ka daudz. Cik tad vairs palicis, divdesmit gadu, un jau piecdesmit. Latvijā šajā vecumā cilvēki jau cīnās ar veselības problēmām. Vai šī vecuma cilvēkiem mūsdienās dzīvot ir viegli? “Ja vecāki nav atstājuši mantojumā dzīvokli, kādu citu īpašumu, jāņem kredīts. Arī es neesmu izņēmums. Tagad gan tāds dzīvoklis maksā četras reizes lētāk, bet toreiz gaidīt nevarēja. Citādi ar pašreizējiem līdzekļiem pilnīgi pietiktu, lai teiktu, ka ar dzīvi esmu apmierināts,” teic jubilārs.
Jāņi ir noteikti šīs sarunas kulminācija — kad jubilārs iesāk šo tēmu, viņā dzirdams lepnums. Šogad, aicinot ciemos, Jānis tomēr uzsvēris dzimšanas dienu, jo citus gadus par to ciemiņi aizmirst. Līdz ar to dāvanu mazāk, bet vainags gan garantēts. To, kā pienākas, saglabā līdz nākamajiem svētkiem un tikai tad sadedzina. Protams, pasākums notiks nekur citur kā Sausnējas pagastā. Atbrauks ģimene, draugi. Dziedās dziesmas, īpaši, kad iesils no alutiņa. Ugunskuram jau sagādāti trīs metrus gari oša baļķi. Jāņu buka gaļa jau ielikta marinādē. Lai pietiktu visiem, izmantos arī jēra gaļu. Arī sieru galdā liks Vecbebru “Vecsiljāņos” ražoto. Alus šajos svētkos netrūks. Šovakar pagrabā būs vairākas mucas, kopā 100 litru Piebalgas alus. Katru gadu šiem svētkiem kaislīgais mednieks cenšas sagādāt arī desas no mežacūkas. Arī ikdienā, cik vien iespējams, ēd meža gaļu. Pirms apprecējies, pats arī gatavojis, tagad gan šo nodarbi pārņēmusi sieva.
