Rakstnieku Jāni Vainovski (13. 12. 1887. — 16. 12. 1969.) pieminot.
Rakstnieku Jāni Vainovski (13. 12. 1887. — 16. 12. 1969.) pieminot.
Jāņa Vainovska dzimtā puse bija Gricgales “Piečos”. Lai gan tur nav neviena uzkalna, kur pakāpties un tālumā raudzīties, Jānis jau kopš agras bērnības nesa sevī gājēja ilgas. It sevišķi pavasaros, kad vēroja plostniekus, kuri ar ķekšiem rokās skrēja Mēmeles upes straumei līdzi. Tas nemiers varbūt no poļu izcelsmes vectēva mantots. Viņu barons Budbergs no Gārsenes pārcēlis uz Gricgali un “Piečos” par saimnieku. Toties sievas Vainovskiem bijušas gricgalietes. Jāņa māte no sīkstā Zālīšu celma, kas pārdzīvoja mēra laiku un pēc tam kuploja daudzās atvasēs: visi bija karsti strādnieki un mazliet sapņotāji. Kad Jānis Vainovskis, sasniedzis jaunekļa gadus, rakstīs vārsmas, no senčiem mantotais meklētāja nemiers izpaudīsies viņa dzejoļu krājumā “Gājējs”:
“…Kūp ceļš, pret kalnu klusi skatus vezdams
Uz zemēm nezināmām, zemēm tāli tuvām,
Tik sapnī iepazītām, ilgu spārnos nesdams.”
Četri slavu alkstoši Jāņi
Iešana pasaulē sākās ar Gricgales skolu, kur skolmeistars Šteinbergs bija tālu daudzināts. Četras ziemas, tad ceļš uz Mazo Jelgaviņu. 1902. gada rudenī, tēvam blakus uz labības vezuma sēdēdams, cauri Zalves un Daudzeses siliem Pieču Jānis devās turp. Skola prasīja lielu naudu, tādēļ Jānis steidzās. Bargajos pārkrievošanas apstākļos četrgadīgo mācību kursu Jaunjelgavas pilsētas skolā viņš pieveica divos gados. Kurp tālāk? Vienu gadu nosēdēja pie grāmatām tēva mājās, tad kopā ar Kannenieku Kļaviņa un Bublīšu Sproģa dēliem devās uz Rīgu laimi meklēt.
Viņi — trīs Jāņi — apmetās pie ceturtā — Jāņa Jaunsudrabiņa. Viņi ticēja, ka kļūs rakstnieki un iegūs slavu. Jānis Vainovskis nolika eksāmenus un ieguva skolotāja tiesības. Tajā jucekļa laikā — 1905. gada ziemā — viņam gadījās arī darbs Zalvē, kur visus skolotājus soda ekspedīcija izvētījusi. Pārzinis Blūms cietumā, palīgs Balodis aizbēdzis, bet Jūlijs Dievkociņš nošauts. Taču šinī drūmajā vietā astoņpadsmitgadīgais skolmeistars izturēja tikai līdz pavasarim — acu priekšā balsnīja nogalinātā Dievkociņa kaps.
Pretī savam sapnim
It kā augstu uzkāpis bija gricgalietis Oskars Rāviņš — Pēterburgā grozījās ķeizara galmā un mācīja studentus elektrotehnikas institūtā. Oskars aicināja Jāni pie sevis: varēšot darboties “Pēterburgas Avīzēs”. Taču Pieču Jānis nezināja, ka Rāviņš parādos pāri galvai un avīze tuvu iznīkšanai. Jaunekli no bada paglāba Juris Puriņš (Līvu Jurks), kurš Pēterburgā tolaik izdeva satīrisku rakstu krājumu “Rīkstes”. (Vēlāk Līvu Jurks kļuva saimnieks Neretas pagasta “Uņķēnos” — aut.)
Jānis atgriezās Rīgā, lai ietu pretī savam sapnim — kļūtu rakstnieks. Piepelnījās ar kolportiera amatu — iznēsāja pa lauku sētām grāmatas pārdošanai. Bija lepns un patstāvīgs. Kaut gan literatūrā iesācējs un tikko 24 gadus vecs, “Dzimtenes Vēstnesī” publicēja rakstu “Es kaunos”. Tajā pārmet citiem rakstniekiem, it sevišķi Kārlim Skalbem, Jānim Akurateram un Jānim Jaunsudrabiņam, ka viņi žēlabaini vaimanā par savu nabadzību: izturas kā lūdzoši ubagi turīgu pilsoņu priekšnamos. No šī raksta izcēlās “ugunsgrēks” — literāri strīdi, kas aptvēra sešus periodiskus izdevumus un ilga divus gadus.
Kā visi pēc tāluma alkstoši zemnieku dēli, arī Jānis Vainovskis tiecās pēc lielākas izglītības. Viņš rakstīja:
— Es ticu tevim, ak, jaunība! Ar taviem spārniem var droši laisties. Visaugstākie kalni tev par augstiem. Un tur es gribu — visaugstākā kalnā.
Aizbrauca uz Maskavu, lai mācītos labdarīgā poļa Šaņavska nodibinātajā universitātē. Taču skološanos pārtrauca Pirmais pasaules karš. Trīs karam neticīgie — Pāvils Rozītis, Jānis Kļaviņš un Jānis Vainovskis — nolēma, ka nekļūs par ēsmu vācu lielgabaliem Austrumprūsijā. Kā gāju putni viņi laidās uz dienvidiem un patvērās Aizkaukāzā Ernesta Birznieka—Upīša labvēlībā. Strādāja naftas rūpniecībā un kara lazaretēs.
Cik labi ir mājās!
Kad pēc trim gadiem Jānis Vainovskis atgriezās mājās, posts, ko viņš bija piedzīvojis brūkošajā Krievijā, apslāpēja tāluma ilgas. Cik labi, ka varēja atgriezties un strādāt dzimtenē! Viņš steidzas dzīvot un rakstīt. Iznāca četri stāstu krājumi, feļetoni ar pseidonīmu “Sukuburs”. 12 lugu, galvenokārt komēdijas un piemērotas lauku skatuvēm.
Un tad — bēdas, kas apslāpēja satīriķa smieklus. Pēkšņā slimībā nomira abi bērni, bet sieva Irma Vainovska par turpmāko mūža līdzgaitnieku izvēlējās dižo aktieri Jāni Osi. Kad gaisma izdzēsta, tumsā nav iespējams rakstīt — Jānis Vainovskis atteicās no literārās jaunrades, kad pašam tikai 44 gadi. Turpmāk viņš darbojās kā tulkotājs no vācu, krievu, somu valodas.
Pirms Otrā pasaules kara Draudzīgā aicinājuma dienās Gricgales skola saņēma bagātīgu dāvanu — grāmatas, veselu bibliotēku, no it kā anonīma labvēļa. Skolotāja zināja, ka dāvinātājs ir “Pieču” saimnieka brālis Jānis Vainovskis. Nav vairs Gricgales skolas, kurai tagad būtu 220 gadu. Nez kur izvazātas tās grāmatas? Tagadējie jaunieši vairs nepazīst Jāņa Vainovska darbus. Un tomēr — viņa mūžs 115. dzimšanas dienā jāpiemin. Kaut vai tik daudz, ka atšķiram 1968. gadā izdoto “Izlasi”, ko jaunības draudzības dēļ sakārtoja Edgars Damburs. Jānis Vainovskis vēl pieredzēja šīs grāmatas iznākšanu, un tas viņam vientuļajā vecumā bija priecīgs brīdis.
“Tas esmu es”
Viņš guldīts Meža kapos netālu no Poruka kalniņa. Blakus Andris Vainovskis — brālēna dēls, jauns arhitekts, kurš nepaguva radošo talantu atraisīt. Un Irma, meklējot izlīgumu mūžībā. Tālu Gricgale, kur Veseļu kapos apbedīti vecāki un brālis. Tālu “Pieči”, kurus pēdējos 25 mūža gados viņš vairs neapmeklēja.
Un nezūdoša paliek atziņa:
“Pret kalnu kūpoša migla,
Pār jūru nolijis lietus —
Tas esmu es.”
***
Izziņa.
Jāņa Vainovska pirmā publikācija — dzejolis “Vai tā ir laime?” 1906. gadā (laikrakstā “Pēterburgas Latvietis”).
1910. gadā izdots dzejoļu krājums “Kad asinis sapņo. Kad asinis mostas.”, bet 1923. gadā — “Gājējs”.
Stāstu krājumos “Visos vējos” (1921.), “Bez varoņiem” (1922.), “Ēdenes dārzs” (1923.) un “Atgriešanās” (1924.) tēloti laikmeta kolīzijās ierautu cilvēku pārdzīvojumi.
Ar pseidonīmu “Sukuburs” izdoti feļetonu krājumi “Raibā lenta” (1923.), “Rozā sapņi un tumšā dzīve”, “Slotiņa” (abi 1924.).
Feļetoniska ievirze arī Jāņa Vainovska lugām “Lielais vinnests” (1910.), “Mūsu teļos — mūsu nākotne” (1914.), “Svētdienas un mīlestības darbi Vērdiņos” (1919.), “Ārpus dienas kārtības” (1920.), “Zeme un sieva” (1922.), “Ministrs uz zaķa” (1923.), “Mīlestība un ledus”, “Speciālists laulību lietās” (abas 1924.) un citām.
