Trešdien Aizkrauklē trīs stundas nebija elektrības. Ne visām mājām, bet tikai daļai. Mana draudzene Rozālija par to šokā, jo pedējā laikā tā neesot pirmā reize.Es gan to uztveru filozofiskā mierā, vēl jo vairāk — bija taču 13. datums. Gaismas pazušana liek mums aizdomāties, ka esam gaismas pilsētas iedzīvotāji un varam būt laimīgi, ka mums pieder vairāk nekā Iļjiča spuldzīte. Ja visu laiku būtu elektrība, mēs pat neatcerētos, kur to ražo, domātu, ka tā nāk no Dieva. Turklāt daudzi ir neapmierināti par elektrības cenu, tad, lūdzu, šī bija lieliska iespēja ietaupīt. Un kur tad nu vēl iespēja pabaudīt romantiku! Vai atceraties, kad pēdējo reizi esat sēdējuši sveču gaismā? Turklāt es vēl atgriezos bērnībā, jo radio, kurš man darbojas ar baterijām, noklausījos pasaciņu mazuļiem. Pēdējo reizi to biju darījusi pirms pusgadsimta. Man gan romantiku nācās baudīt vienai — Indriķis, kad nodzisa gaisma, bija vannā. Viņš uzreiz sāka kliegt, ka viņam radusies problēma. Es atteicu, ka visiem šajos laikos ir grūti un ir dažādas problēmas. Izrādās, viņš noskuvis tikai pusi bārdas, teicu — gaidi, kad iedegsies gaisma, noskūsi otru pusi. Tie vīrieši ir tik nepacietīgi, taisni ārprāts! Man pašai arī gadījās ķibele — tumsā uz galda stūra uzdauzīju aci. Kolēģes gan tā aizdomīgi skatījās, ka es ar zilu aci ierados darbā, un jautāja: “Par ko tevi, nabadzīti, Indriķis tā ”apstrādāja”? Savukārt kaimiņi tumsas brīdī satraukti zvanīja, ka pazudis viņu viengadīgais bērns, vai gadījumā neesot ieklīdis pie mums — savos apartamentos nevarot atrast. Pēc trīs stundām idille beidzās. Viss uzreiz šķita tik pierasts un pelēks. Nekādas romantikas.
Izabella
