“Vai tad 95 gadi ir daudz? 100 gadu būtu daudz, bet 95 ir vēl maz!” par savu vecumu saka Valija Graudiņa no Bebriem, kura apmēram pusgadu mitinās Pļaviņu sociālās aprūpes centrā vienā istabiņā kopā ar vēl trijām sirmgalvēm. Ierodoties “Staburagam”, viņa teic, ka labāk varētu kādu dzejoli norunāt, bet stāstīt — to gan ne, un lūdz līdzās palikt arī centra direktori Ingrīdu Cauni — tā būšot drošāk, jo ciemiņi rada satraukumu.
Valija sociālās aprūpes centrā nokļuvusi pēc tam, kad krītot salauzusi gūžu. Meita viņu pēc slimnīcas tur iekārtojusi, lai visu laiku būtu laba aprūpe.
Kad Ingrīda Caune vēl garā ņipro un balsī mundro sievieti uzčubina sēdus, viņa sev priekšā noklāj tīru, baltu dvieli, bet dzejoļus nerunā gan. Tikai vēlāk, kad sākotnējā spriedze izgaisusi, dzejoļi sāk birt kā no pārpilnības raga. Visus te nemaz neuzskaitīt.
Godina par dzejnieci
— Vai tiešām domājat, ka 95 gadi ir maz?
— Es jau tikai pajokoju. Daudz!
— Kādu dzejoli gribējāt man norunāt?
— Kādreiz zināju tik daudz dzejoļu, ka citi mani par dzejnieci godināja, bet tagad vecums paņem visu. Bērnībā un jaunībā divreiz dziesmu izdziedāju un to atcerējos. Kad pie tēva nāca labākie draugi, viņš cienāja ar paša brūvēto miežu alu. Pēc tam visi dziedāja. “Mīļumiņ, nāc padzert ūdentiņ!”, “Tur man zuda zelta cauna” — daudz jautru dziesmu. Es pie lielajiem gan nesēdēju, tikai iegāju paklausīties.
Ņem izkapti un pļauj!
— Kurš dzīves posms jums bijis visskaistākais?
— Bērnība un jaunība tēva mājās līdz 25 gadu vecumam, līdz laikam, kad apprecējos. Pavasarī apritēja 24 gadi, un rudenī bija kāzas. Atceries tos jaukos brīžus, tos, draudziņ, atceries!
— Kādi ir tie jaukie brīži?
— Esmu dzimusi un augusi Cēsu rajona Priekuļu pagasta Rīdzenē. Līdz Cēsīm bija kādi septiņi astoņi kilometri. Ģimenē bijām trīs māsas un brālis. Kad piedzimu, tēvs karoja Pirmā pasaules kara frontē, bet atgriezās. Vēlāk tēva māsa stāstīja, kā mēs kara laiku izdzīvojām. Viņa bija liela audēja. Kad paaugos, palīdzēju tēvam lauku darbos, jūdzu zirgu, federēju laukus, ar arklu vagoju kartupeļus, zirgs pats vagas galā mācēja apgriezties. Vedu mēslus, no ratiem kasīju tos laukā un liku uz lauka, čupu pie čupas, bija prieks man pašai un visiem, kas redzēja manu darbu. Braucu līdzi uz mežu pēc malkas, to zāģējām, vēlāk es malku skaldīju. Pļāvu sienu.
— Tik jaunai meitenei nebija par grūtu?
— Kas tad tur — ņem izkapti un pļauj! Tāpat citos darbos. Nekas nebija grūts, dzīve bija skaista!
Jasmīni un ceriņi
— Kas laukos bija visskaistākais?
— Tēva māja ar ābeļdārzu, upenēm, ceriņiem, jasmīniem, sētsvidū liela liepa. Tur birzs vēl šalc, kur pirmā mīlā/ Man ziedoņnaktī dega sirds,/ Mans tēva nams, nu mājās nāku,/ Jo tu man mūžam — neaizmirstams! Netālu bija Rīdzenes upīte. Vasarās tur kopā ar tēva māsu katru dienu gājām mazgāties. Reiz vienai meitai pie kājas piesūcās dēle, bet viņa to iemeta pļavā. Tēva māsa mani ļoti mīlēja, un es viņu arī. Kad biju maza, ziemā saslimu ar plaušu karsoni. Mani kamanās veda uz Cēsīm. Tuvinieki uztraucās, tomēr izveseļojos.
— Ģimenei bija daudz zemes?
— Tikai 18 hektāru! Sešas govis, liels bullis, aitiņas, cūciņa, vistas, tītars, pīles. Iztikai pietika visiem.
“Opā, lillā, mamma lāvā”
— Ko atceraties no skolas gadiem?
— Toreiz man bija gari, skaisti mati, pinu bizes. Skolā pabeidzu sešas klases. Tomēr toreiz nebiju tik gudra kā pēc skolas — dzīve daudz ko iemācīja. Visu nedēļu dzīvoju internātā, guļamistabā bijām sešas meitenes. Mūsu istabā gulēja arī apkopēja, veca tante. Kad viņa nāca istabā un likās savā gultā, katru vakaru sacīja: “Opā, lillā, mamma lāvā.” Reiz pa logu ierāpās kaķis. Direktors nāca mūs pārbaudīt un izsaucās: “Ko? Kaķis te gultā?” Un izlika kaķi ārā. Man matemātika pārāk labi nepadevās. Reiz stundā kaut ko nemācēju pateikt, nezināju, un direktors mani saņēma aiz auss.
— Sāpēja?
— Ne jau stipri, bet jutu gan. Kad pabeidzu skolu, visu zināju, cik bija vajadzīgs.
Ietu pie muzikanta
— Kurš tad bija tas laimīgais princis, kas jūs apprecēja?
— Nebija laimes.
— Kādēļ?
— Liktenis tā bija lēmis.
— Jūs ticat liktenim?
— Ticu gan.
— Bet kā tad tikāt pie abām meitām?
— Apprecējos kara laikā. Puisis Aleksandrs brauca uz mūsu mājām precībās pie manis, taču viņš man nepatika. Toties patika citām meitām un manai māsai, viņš manu māsu bija pat noskūpstījis. Vēlāk māsa man prasīja: “Vai tad tu pie viņa iesi?” Bet es dusmās teicu: “Jā!” Man vajadzēja teikt: “Ņem tu viņu!” Toreiz vēl nebiju redzējusi filmu “Purva bridējs”. Ja vēlreiz varētu jaunību izdzīvot, es kā Kristīne aizmestu savu kāzu “šleipi”, pamestu savu līgavaini un dotos pie cilvēka, kuru es mīlu.
— Tāds bija?
— Kad man bija 17 gadu, iepazinos ar muzikantu Voldemāru, viņš spēlēja pūtēju orķestrī Rēzeknē, bet uz mūspusi brauca ciemos pie sava brāļa. Gaišiem matiem, zilām acīm. Viņš par mani bija 10 gadu vecāks, bet tas jau nekrīt svarā, jo tā bija mīlestība! Viņam uzdāvināju pašas adītus cimdus, un viņš mani noskūpstīja. Bet tā viņš man ne pirksta nepiedūra.
— Kāpēc tad nesagājāt kopā?
— Kāpēc? Nezinu.
— Nebija pa prātam?
— Uzreiz bija pa prātam! Kad viņš nāca ciemos, citreiz prasīja: “Kur tā skaistā Valija?” Nesagājām kopā, tāds liktenis. Tomēr, ja otrreiz dzīvotu, ietu pie muzikanta.
Kā apburtā princese
— Kādēļ tad precējāties ar nemīlamu? Viņš bija bagāts?
— Pliks kā baznīcas žurka! Nezinu, laikam kāds mani bija nobūris. Biju kā apburtā princese. Mums nebija ne mīlestības galiņa. Nebija lemts man mīlēt. Lai atkautos no citām meitām, Aleksandrs bija izstāstījis, ka precēsies ar mani, jo es no viņa gaidot bērnu. Ja to būtu zinājusi, būtu viņu pirms kāzām kaut noskūpstījusi. Biju kautrīga un labi audzināta, tajos laikos nekas tāds starp mums nevarēja notikt. Laulājāmies baznīcā. Biju Bērziņa, kļuvu par Graudiņu. Kopā nodzīvojām nepilnus 50 gadus, līdz viņš aizgāja mūžībā.
— Kā tas bez mīlestības iespējams?
— Teicu — ja tu mani komandēsi, es 70 kilometru aiziešu kājām uz tēva mājām! Slikts jau nebija, pret mani roku nepacēla, visu darīja, ļaunu vārdu nedzirdēju. Es jau arī nekā slikta nedarīju. Ar vīru ir kā ar zirgu — kā iebrauc, tā iet. Ja ļauj niķus, neiet. Viņš strādāja būvbrigādē, es kopu lopus.
— Atzināties, ka viņu nemīlat?
— Vai tad viņš to nezināja?
Nu jau visādus trakumus jums esmu izstāstījusi, bet, tā kā melot neprotu, to neesmu iemācījusies, tad pateicu, kā ir. Un, ja priekšniece (pansionāta direktore — aut.) liek, tad jārunā.
— Jums vecāki mācīja teikt tikai patiesību?
— Mācīja, ka nedrīkst melot, zagt, nokaut.
— Visus baušļus?
— Ticīga esmu no pašas bērnības. Nebija tāda vakara, kad ar tēva māsu nebūtu noskaitījušas lūgšanu.
— Jums dzīvē bijuši arī smagi brīži.
— Meita cieta autoavārijā, sasita galvu, taču kādu laiku pēc tam audzēja dēļ nomira.
— Iepriekš teicāt, ka dzīvē bijāt gudra. Kādā ziņā?
— Uz visu, ko vajadzēja godīgi un kārtīgi darīt. Man ļoti patika tīrība un kārtība un vēl tagad patīk. Patīk pajokot. Es tāds maziņš, es neko, es tik drusku pajoko. Vajag vairāk atcerēties to labo un gaisma jānes maisiem!
***
Sarunas noslēgumā Valija vēl norunā dzīvesgudrus dzejoļus un lūdz savu zelta gabaliņu — pansionāta direktori — viņai palīdzēt piecelties kājās. Kas gan viņa par zelta gabaliņu, vai tikai tā nav pieglaimošanās?
“Ja tā nebūtu, es nu gan neklusētu, pateiktu, kā ir! Saku patiesību, tāda nu es esmu,” nosaka Valija. Paiet viņa nevar, bet ar palīdzību nostāvēt kādu brīdi var. “Domāju, ka tikšu uz pekām. Kā būs, tā būs, varbūt varēšu atkal atgriezties mājās. Tāda dzīve, tāds liktenis, pati vien vainīga!”
