Kurmeniete Valentīna Zelče ir pensionēta skolotāja, kura iemantojusi pagasta iedzīvotāju cieņu. Kurmenes pamatskolā viņa nostrādāja 30 gadu un izaudzināja divas skolēnu paaudzes. Viņi skolotāju neaizmirst ne svētkos, ne ikdienā.
Kurmeniete Valentīna Zelče ir pensionēta skolotāja, kura iemantojusi pagasta iedzīvotāju cieņu. Kurmenes pamatskolā viņa nostrādāja 30 gadu un izaudzināja divas skolēnu paaudzes. Viņi skolotāju neaizmirst ne svētkos, ne ikdienā.
Bēdas mijas ar prieku
Šis gads Zelčes kundzei bijis pārdzīvojumiem bagāts. Janvārī pēkšņi mūžībā aizgāja vīrs, bet jūlijā bija viņas 70 gadu jubileja.
— Tā dzīvē vienmēr ir, ka bēdas mijas ar prieku, un cilvēkam tas viss jāpārdzīvo, — saka skolotāja Zelče. — Līdz zelta kāzām mums mazliet pietrūka. Mēs nekad nedomājām, ka tik ātri palikšu viena. Viņš bija dzīvespriecīgs un darbīgs, vienmēr gādāja par mani, jo esmu otrās grupas invalīde. Man par mājas darbiem nebija nekādu rūpju, kaimiņi jokojot teica, ka vīrs mani lutinot.
Valentīnai Zelčei, viņasprāt, dzīve piepildīta ar sirdij tuvu darbu, kuplu radu saimi un labestīgiem cilvēkiem. Lai arī dažkārt ir veselības problēmas, viņa nekad nedomā drūmas domas. Dzīvesgudrā kundze zina, ka gaišs dzīves skatījums nereti ir labāks par ārsta izrakstītajām zālēm.
Meita kā draudzene
Taču vislielākais gandarījums skolotājai Zelčei ir par meitu Vitu, kura pēc Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes beigšanas un mācībām ārzemēs kļuvusi par asociēto profesori. Viņa Latvijas Universitātē ir Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja.
— Vita bieži mani apciemo, viņai Kurmene ir bērnības zeme. Mēs ar vīru uz Kurmeni pārnācām tieši tad, kad Vitu gaidīju. Es strādāju pamatskolā, bet vīrs — bērnunamā. Kurmenē meita piedzima, pabeidza pamatskolu un Skrīveru vidusskolu. Viņai ļoti interesēja un joprojām interesē vēsture.
Vita man gandrīz katru dienu piezvana. Sarunas ar meitu neļauj man justies vientuļai. Brīžiem šķiet, ka esmu izrunājusies ar labāko draudzeni. Meita man pērk jaunākās grāmatas, es tās lasu, un tā laiks paskrien ātri.
Saimniece trijiem kaķiem
Skolotājas saimniecībā mājlopu nav, bet jāgādā par trijiem kaķiem, kuri jūtas kā pilntiesīgi ģimenes locekļi: runčuks Piks, Vāverīte un Kace.
— Kaķi ir ļoti gudri dzīvnieki, jūtu viņu labo auru, kura man atvieglo roku vai muguras sāpes, — priecājas skolotāja.
Kad kaķu saimniece nokļūst slimnīcā, viņus labprāt aprūpē kaimiņiene Aldas kundze, arī pienu savai “saimei” Valentīnas kundze pērk no kaimiņiem.
Piemiņai auž grāmatzīmes
Valentīna Zelče ir liela rokdarbniece. Savlaik viņai vislabāk patika aust prievītes un grāmatzīmes. Nu veselības problēmu dēļ ar šo vaļasprieku neiznāk nodarboties.
— Grāmatzīmes ar uzrakstu “Kurmene” vai “Tēvu laipa Kurmenē” audu un izlaidumā dāvināju saviem skolēniem. Manai vīramātei bija ļoti labas stelles, un tad tapa arī pa lielākam darbam — sienas, gultas pārklāji un grīdsegas.
Pretī raugās jaunība
— Priecājos, ka audzēkņi mani neaizmirst. Tepat Kurmenē dzīvo un strādā katoļu draudzes vecākais Ilgonis Mašinskis, feldšere Vera Šahnova, skolas mācību pārzine Daina Trantovska, arī pavāre Lidija Rubeniņa atnāk un man palīdz. Gandarī katrs labestīgs cilvēks, īpaši, ja zinu, ka viņa rakstura veidošanā daļa nopelnu ir arī man.
Dažkārt 1. septembrī mani uzaicina ierasties skolā. Reiz ienācu 1. klasē, un elpa aizrāvās — pretī raudzījās manu bijušo audzēkņu bērni. Tik līdzīgi saviem vecākiem, ka šķita, it kā divdesmit gadu nebūtu bijis, bērnus gribējās saukt viņu vecāku vārdos. Atcerējos visus, žēl tikai, ka pati vairs nespēju būt viņiem skolotāja, — aizkustināta saka skolotāja Zelče.
Dvēseli stiprina ticība
Valentīnas kundze ir katoliete. Viņas dzimtā puse ir Daugavpilī, kur dzīvo daudz tuvinieku.
— Ja būtu vesela, ļoti gribētu aizbraukt uz dzimto pusi apciemot radus, bet patlaban tas nav iespējams. Tāpēc bieži par viņiem domāju un arī aizlūdzu, lai Dievs viņiem dod veselību un saticīgu dzīvi.
Kad neaizeju uz baznīcu, mani mājās apmeklē tēvs Juris, un tad mēs runājam par garīgām lietām un dvēseles mieru. Viņš ierodas pirms Ziemassvētkiem un Lieldienām, kā arī vienkārši parunāt par Svētajiem rakstiem, kurus lasot var gūt spēku dzīvot nežēlojoties.
Dzīve arī 70 gados ir interesanta, tikai katram par to jāgādā pašam.
