Ir gada tumšākais un rudenīgākais laiks, tomēr Latvijai šis ir gaišākais vēstures brīdis. Pirms 86 gadiem kļuvām brīvi no gadsimtiem ilgas apspiestības.
Ir gada tumšākais un rudenīgākais laiks, tomēr Latvijai šis ir gaišākais vēstures brīdis. Pirms 86 gadiem kļuvām brīvi no gadsimtiem ilgas apspiestības. Sāka skanēt latviešu valoda, un latviešu strēlnieku izcīnītā jaunā valsts modās no pazemības …
Zemnieki ieguva zemi, veidoja jaunsaimniecības, un valsts ar katru gadu kļuva bagātāka, cilvēki izglītotāki un laimīgāki. Laika dzirnas mala lēni, bet pamatīgi. Tikai divdesmit brīvības mirkļu, tad atkal apspiestība…
Tomēr brīvības alkas tautas dvēselē dega kā zvaigznes debesīs. Tās jo spožāk spulgoja Barikāžu dienu ugunskuros un Baltijas ceļa gājēju sirdīs. Nu esam brīvi, lai arī iekļāvušies, būtībā atgriezušies, Eiropas valstu vidū.
Mūsu mazo zemi no pasaules vairs neaizsedz dzelzs priekškars, un savā zemē esam ne kalpi vai vergi, bet saimnieki.
Kādu dzīvi veidosim, tādā dzīvosim. Viss jaunais dzimst sāpēs, taču tas ir tikai mirklis no mūžības. Jāraugās nākotnē ar cerībām, un katram no mums jādod sava artava Latvijas valstij. Godam jāstrādā, par labiem cilvēkiem jāaudzina jaunā paaudze, un jāceļ saulītē vēsturiskās patiesības.
Viss sasniegtais pašu izlolots un radīts, diemžēl arī daudz kas izpostīts. Bērnunamos raud arvien vairāk pamestu bērnu, un nabadzībā grimst tūkstošiem bezdarbnieku.
Taču svētkos varam ar savu mazo Latviju lepoties, jo visi tiecamies pēc labākas dzīves un labklājības. Zinām, ka Latvija jāsargā kā lielākais dārgums, jo tā visiem kā māte — tikai viena.
Brīvā Latvija patlaban ir kā balts dievnams kalna galā, kurš svētku dienās ar zvana skaņām aicina kopā ļaudis. Lai viņi lūgtu Visaugstāko par brīvību, cietējiem un laimīgāku nākotni! Lai cilvēki ticētu, cerētu un mīlētu!
