Kad cilvēks vairāk piesaistīts konkrētai vietai, viņš vislabāk novērtē iespējas un cilvēkus, kuri palīdz tās nodrošināt. Savs stāsts par to ir arī aiviekstietei Maijai Bergmanei. Aicinot ciemos, viņa teica: “Par negācijām nerunāsim, jo labā visapkārt ir vairāk, un tā ir liela vērtība.”
Jāteic paldies, kamēr ir iespēja
Divas lietas Maijai Bergmanei allaž bijušas svarīgas — grāmatas un suņi. Ne viens, ne otrs nekad nenodos. Četrkājainie draugi šoreiz nebija mūsu sarunas galvenais temats, bet grāmatas gan. Nesen Latvijā aizvadīta Bibliotēku nedēļa. Maijas kundzei lielākā saistība bijusi ar Pļaviņu grāmatu krātuvi, un tās kolektīvam viņa ir ļoti pateicīga.
— Nešauboties varu teikt, ka bibliotēka ir Pļaviņu Gaismas pils. Nevienu no tās darbiniecēm un vadītāju Inetu personīgi nepazīstu, bet mums izveidojusies tik saskanīga sadarbība! Viņas zina manu lasīšanas gaumi, un es vienmēr varu paļauties uz viņu ieteiktajām grāmatām. Šajos gados, kad vairāk uzturos mājās, nav bijis brīža, ka esmu palikusi bez grāmatām. Man pat draugi teikuši, ka Rīgā bibliotēkās nav tādu grāmatu kā Pļaviņās. Novadā vispār ir tik daudz iespēju, notiek kultūras pasākumi. To visu pati vairs nevaru apmeklēt, bet dzirdu labas atsauksmes, — saka Maija Bergmane.
Ar lasīšanas “bacili” viņa aplipinājusi ne vienu vien, un par grāmatām ar draudzenēm un paziņām varot runāt stundām ilgi. Maijas kundze priecājas, nē, sajūsminās un lepojas par Jāņa Ivara Padedža izloloto grāmatu “Atmiņu Daugava”, kurā ir arī viņas dotās fotogrāfijas. Tie visi ir tādi ikdienas mozaīkas gabaliņi, kas dzīvei piedod krāsas. Varot jau sūkstīties par dzīvi, bet var sanākt kopā un dziedāt kā Aiviekstes biedrības “Ābeļziedi” meitenes.
Pļaviņu “odziņa” esot Bārukalna kapi ar tās pārzini Juri un jaunā kapliča. Apliecinājumu tam viņa izjuta nesen, kad pēdējā gaitā pavadīja vīru Oļģertu. Pēc bērēm no visiem saņēmuši tikai labus vārdus par izvadīšanu un kapliču.
— Vai tas viss netop, pateicoties baltiem cilvēkiem? Pļaviņās ir no skata tik necila kafejnīca “Savija”, bet kādus galdus klāj tās saimnieces! Kad pilsētā būvēja dambi gar Daugavu, cik daudzi šo ideju kritizēja, bet tagad tā ir iecienīta atpūtas vieta. Pilns dambis ar cilvēkiem! Tādu lietu ir daudz, un man šķiet pareizi pateikt cilvēkiem paldies, kamēr visi vēl kopā, — saka aiviekstiete.
Pamanīt labo
Bergmaņu dzimtas mājas “Vecāres” ir Aiviekstes pagastā, pie Klintaines pagasta robežas. Līdzās arī Pļaviņas, un tā saimniece var gluži kā lūkoties pāri novadam. Lai arī viņas dzimtā puse ir Jēkabpils un darbs galvenokārt bijis Rīgā, ar Pļaviņu novadu saikne allaž bijusi cieša. Uz “Vecārēm” ar vīru Oļģertu pārcēlušies pirms 16 gadiem, un Maijas kundze atzīst, ka šī puse viņus uzņēmusi ļoti labvēlīgi.
Neraugoties uz pārciestajām veselības ķibelēm un to, ka ikdienas kustībās vairāk jāpaļaujas uz ratiņkrēslu, Maijas kundze nesūrojas. Viņai viss ir labi, un tas ir tāpēc, ka apkārt ir tikai baltie cilvēki — atvērtu un tīru dvēseli. Tā vien šķiet, viņa tādus prot piesaistīt, bet varbūt tā ir prasme katrā saskatīt labo. Tāds labais cilvēks esot Lita, kura gandrīz ik dienu ierodas viņai palīgā paveikt mājas soli un mājiniekus tik ļoti lutina ar saviem gatavotajiem ēdieniem.
Ar gaišumu Maijas kundze atminas arī Sturtu kaimiņieni Annu, kura bijusi lielais balsts savos laukos. Prieks par ģimenei tuvo cilvēku Valdi, kurš atkal atguvis dzīvesprieku. Ar mīļumu viņa piemin prasmīgo roku īpašnieku Jāni, kurš līdzējis salabot dažādu tehniku. Katrā cilvēkā esot liels potenciāls, kas īstajā brīdī tomēr atklājas. Melnumus dzīvē vieglāk esot pamanīt, bet baltu cilvēku apkārt bijis daudz. Nostrādājot ilgus gadus par galveno māsu Narkoloģijas centrā, viņai gan izveidojusies nepatika pret dzērājiem, tomēr Maijas kundze zina, ka aizklauvēties līdz šo cilvēku apziņai var tikai ar labu. Žēl, protams, noskatīties, kā viens pēc otra šīs likstas dēļ no dzīves aizgājuši daudzi apkārtnes stiprā dzimuma pārstāvji.
— Saku, ka esmu izgājusi trīs gulagus — izsūtījums Sibīrijā, kur pavadīju deviņus gadus, laulība 54 gadu garumā un mana slimība. Nekur nevarēja iztikt bez tiem baltajiem cilvēkiem. Tāds bija arī tas krievu zaldāts, kurš mums ceļā uz Sibīriju atnesa ūdeni un maizi, cilvēki, kuri pabaroja ar tā dēvēto “pahļobku, — kartupeļiem ar ūdeni. Tajā brīdī, kad vīram un man sašķobījās veselība, bez atbalsta nekad neesam palikuši. Oļģertam raksturs nebija no vieglajiem, bet ar Litu labi sapratās, — stāsta Maija Bergmane.
“Cīņa” ar jaunatni
Maijas kundze joprojām mīt savās “Vecārēs”. Viņa teic, ka tajās ir laba aura. Plašajā ēkā labprāt pulcējas ģimene. Savējie lielākoties atbrauc brīvdienās, bet dēls Jānis dzīvo pastāvīgi. Visi pieci mazbērni jau zina, ka vecmāmiņai ir sava kārtība, un uzskatu “cīņas” notiekot arī šajā mājā, bet visas paaudzes tomēr spējot cita citai pielāgoties. Vienu gan Maijas kundze savai jaunatnei atgādina — vakarā laikus gultā un grāmata rokās!
— Man ir svarīgi, lai būtu nevis manta, bet citas vērtības. Tāpēc esmu gandarīta, ka mani bērni un mazbērni ir labi cilvēki. Tas ir daudz. Abi dēli strādā tautai. Raimonds šobrīd ir politikā, un tā ir viņa izvēle. Man kā mammai, protams, sāp, ka no daudzu mīlēta vienā dienā viņš kļuva par vienu no lamātākajiem cilvēkiem valstī. Tomēr galvenais, lai viņš nesalūst. Savukārt Jānis tagad strādā tik skaistā vietā — Likteņdārzā! Tas ir darbs dvēselei, kas paliks visam mūžam, — saka Maija Bergmane.
Kad tiekamies, daba vēl ir pelēcīga, bet jau jaušams, ka drīz apkārt viss saplauks. Krāšņākais brīdis “Vecārēs” esot ceriņu ziedēšanas laikā. Tie vēl lielākoties vīramātes stādīti, bet ir arī jaunāki augi — katram ģimenes loceklim pa savam krūmam, ko kopt un apmīļot. Ceriņu ziedēšanas laikā viņa aicina ciemos cilvēkus, ar kuriem gribas parunāt un baudīt šo skaistumu. ◆
