Siltā ziema ar plus 4 grādiem decembra vidū ietekmējusi arī ziemāju sējumus. Tie turpina augt, un krasas laika pārmaiņas var radīt negatīvas sekas. Par savu pieredzēto graudaugu audzēšanā izjautāju Juri Smirnovu no Zalves pagasta zemnieku saimniecības ”Pumpuri”, kurš ar šo biznesu nodarbojas jau 11 gadu. Šogad apstrādāts vairāk nekā 400 hektāru zemes, kurā audzē kviešus un miežus, puse platības apsēta ar ziemājiem.
Vai labie laiki beigušies?
Smirnova kungs interviju “Staburagam” apvienoja ar bankas apmeklējumu, lai runātu ar tās pārstāvjiem par atliktā maksājuma iespēju. Šī ir pirmā reize astoņus gadus ilgajā sadarbībā ar kooperatīvu “Latraps”, kad apstājusies naudas plūsma. Banka kooperatīvam nepiešķīra aizdevumu, savukārt kooperatīvs nevar norēķināties ar vairāk kā 500 graudu piegādātājiem. Daudzus gadus sadarbība bijusi ļoti veiksmīga. Kooperatīvs pēc vidējās graudu iepirkuma cenas Latvijā noteica savu cenu. Jau kulšanas laikā desmit dienas pēc graudu pārdošanas norēķinājies ar piegādātāju, samaksājot pusi summas, bet atlikušo — pāris mēnešu laikā. Savukārt kooperatīvs iepirktos graudus tūlīt nesteidza realizēt. Tos uzkrāja, nogaidot vairākus mēnešus, līdz Eiropā pieauga iepirkuma cena, un tikai laikā no novembra līdz martam sāka pārdot. Starpību, par kādu izdevās pārdot tālāk, samaksāja piegādātājiem.
— Kā piemēru varu nosaukt gadu, kad pāris mēnešu laikā pēc kulšanas saņēmu 90 latu par tonnu un vēlāk, maijā, vēl 54 latus, — stāsta Juris. — Te izpaužas šādas sadarbības jēga. Šogad līdzsvars ir izjaukts. Bankas atsakās piešķirt līdzekļus kooperatīvam, un par šīgada kūlumu esmu saņēmis vien 67 latus par tonnu, kas, visticamāk, arī būs vienīgais maksājums. No kulšanas līdz pat šim laikam graudus masveidā pārdod, jo nav citas iespējas, lai nodrošinātu naudas apriti un norēķinātos ar piegādātājiem.
Biznesa plāns banku neinteresē
Juris Smirnovs stāsta, ka, pateicoties kooperatīvam, monopoltiesības esot zaudējis tāds ietekmīgs uzņēmums kā “Rīgas dzirnavnieks”. Šis uzņēmums agrāk kulšanas laikā iepirkšanas cenu pazemināja līdz pat 50 latiem par tonnu. Lai tomēr nopelnītu, gandrīz visus graudus togad pārdeva ārzemēs, un rezultātā Latvijā vairs nebija, no kā maizi cept, un “Dzirnavnieks” bija spiests tos pašus graudus no ārzemēm iepirkt atpakaļ jau par daudz augstāku cenu. Nākamajos gados, mācoties no savām kļūdām, graudu cenu paaugstināja līdz pat 90 latiem par tonnu.
— Vai esat domājis par savas kaltes celtniecību? Tā varētu pats sev būt saimnieks.
— Lai uzceltu kalti, kurā glabāt visu viena gada kūlumu, nepieciešams pusotra miljona latu, tāpēc jebkādas runas par šādu iespēju ir bezjēdzīgas. Tādu būvi savā mūžā nevarētu atpelnīt. Otrkārt, kooperatīvs biedrus pavasarī nodrošina ar minerālmēsliem un ķīmijas preparātiem, līdz ar to nav jāiet uz banku lūdzot naudu pavasara sējai. Agrāk bija jāizveido biznesa plāns, un uz tā pamata banka naudu piešķīra. Šogad tādam biznesa plānam nav jēgas. Ko gada sākumā ieplāno, tas pēc pāris mēnešiem vairs nav realizējams.
Novāc trīs reizes vairāk
— Vai arī lauku apstrādes tehnika ir kooperatīva īpašums?
— Tā ir mana privātā un iegādei ņemti lieli kredīti. Lai tos samaksātu, par vairāk kā simts hektāriem nācās palielināt apstrādājamo platību. Pēdējos trijos gados varēja strādāt, nopelnīt, par kredītu atmaksu nevajadzēja uztraukties. Kombaina iegādei biju pieteicies projektā, bet lielās birokrātijas dēļ projekta nauda “aizgāja gar degunu”. Kad pasūtītais kombains bija piegādāts un vajadzēja norēķināties, līdzekļu piešķiršanu pārtrauca. Ņēmu kredītu, lai samaksātu par kombainu. Lai apstrādātu vairāk hektāru, iegādājos vēl vienu traktoru. Nepieciešamība pēc papildu tehnikas saistīta ar veco agregātu nolietošanos un daudz lielāku ražību — salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem tā palielinājusies trīs reizes.
— Kā izdevās tik krasi palielināt ražību?
— Ražības celšanā daudz palīdz kooperatīva agronomi. Ievērojot viņu norādījumus, esmu pārsteigts par rezultātiem. Pēc agrotehniskajiem noteikumiem būtu jāievēro augu seka, tādējādi dabīgā veidā kāpinot ražību. Šobrīd, audzējot gadu no gada vienu un to pašu kultūru, zeme pastiprināti piesārņojas ar vienām un tām pašām baktērijām, slimībām. Iesējot auzas vai griķus, skaidri zināms, ka pārdot tos nebūs iespējams. Kamēr vēl darbojās Iecavas spirta rūpnīca, augu sekai audzēju tritikāli. Pēkšņi rūpnīcu aizvēra, un es izaudzēto tritikāli varēju likt, kur gribu. Cerībā, ka nākamajā gadā būs kādi uzlabojumi šajā jomā, riskēju un vēlreiz iesēju tritikāli. Gada beigās netālajā Sproģu šķūnī bija jau ap tūkstoš tonnām graudu. Bezgalīgi ilgi tos glabāt nevar, tāpēc meklēju iespēju pārdot. Nu jau bankrotējusī firma “Agrobalt” graudus iepirka par smieklīgu cenu un pusi samaksāja naudā, pusi — precēs. Graudus viņi aizveda uz to pašu Iecavas spirta brūzi, es savukārt tiku pie dažādām mantām, kurām meklēju pircējus, lai tās pārdotu un kaut cik segtu izdevumus.
Zviedri apsilda mājas, dedzinot auzas
— Citi graudus ieraka zemē, sadedzināja.
— Vai mēs vainīgi, ka varam izaudzēt tik daudz, ka tos nav, kur likt? Dedzināšana, starp citu, ir laba izeja no situācijas. Puse Skandināvijas apkures sistēmu darbojas, dedzinot graudus. Pirms pieciem gadiem biju Zviedrijā, un stāvot pie lielas viesnīcas, sajutu ceptas maizes smaržu. Painteresējos, vai virtuvē klientiem cep maizi? Viesnīcas pārstāvis paskaidroja un arī parādīja, kā visu ēku apkurina ar auzām un kviešiem. Tā iznāk lētāk, nekā dedzinot gāzi vai kādu citu kurināmo. Pārsvarā dedzina lopbarības graudus, kuriem ik gadu rodas pārpalikums. Pirms diviem gadiem biju izstādē Hannoverē un tur šādu apkures katlu, kas paredzēti kurināšanai ar graudiem, bija daudz. Latvijā pašlaik ir skaidu granulu bums — daudzi iegādājušies šādai apkurei piemērotus katlus, bet kāpēc granulas neaizstāt ar graudiem? Granulu katli paredzēti arī šādam kurināmajam. Labprāt pārdotu auzas par 60 latiem tonnā. Ja jau zviedri kurina, tad acīmredzot tas ir izdevīgi.
Ziemāji kā iebalzamēti
— Kādas kultūras audzējat?
— Pamatu pamats – ziemas un vasaras kvieši. Šoruden iesēju ziemas miežus, lai jau jūlija vidū tos novāktu un tūlīt pat sētu ziemas rapsi. Sakarā ar jaunajiem noteikumiem, kad dīzeļdegvielai jāpiejauc pieci procenti rapša eļļas, šīs kultūras audzēšana ir perspektīva. Visā Eiropā rapša audzēšana ir valsts subsidēta, savukārt Latvijā valsts kooperatīvam “Latraps” jau vairākus gadus ir parādā par biodīzeļa ražošanu. Valdības vienīgā atbilde ir: atmaksās, sākot no 2018. gada.
— Decembra vidū uzlūkojot zaļos ziemāju laukus, kādas prognozes par nākamo ražu?
— Visu nepieciešamo esmu izdarījis — graudi laikus iesēti, minerālmēsli iestrādāti, sēkla sertificēta. Tagad viss atkarīgs no augstākiem spēkiem. Vienpadsmit gadu laikā pavasarī tikai divreiz esmu bijis nepatīkami pārsteigts. Pirmajā reizē “vainīgs” bija kailsals. Tad ziemā bija mīnus 30 grādu sals un maniem laukiem ne sniega pūciņas. Bet iesēti ir ap 200 hektāru un katrā “ielikts” ap 150 latu…
Otrs pārsteigums bija pagājušajā ziemā rapša laukā. Ziemoja labi, sniegs sasniga un likās, ka problēmu nebūs. Februārī uznāca pamatīgs atkusnis. Zeme palika sasalusi, sniegs paspēja izkust. Laukus klāja lieli “ezeri”. Pēc tam atkal sals. Pavasarī apskatīju laukus un nopriecājos: visi zaļi. Bet neilgs bija mans prieks. Pēc pāris dienām brālis zvana un saka: rapša nav! Ziemāji bija kā iebalzamēti, kā ledusskapī sasaldētas zemenes. Līdzko dzinumi atkusa, tie iznīka. Cieta arī graudaugi, ražība bija par pusi mazāka kā iepriekšējā gadā. Ziemas rapša vietā nācās sēt vasaras rapsi. Kviešu sēklu iegādājos tikai Norvēģijā, jo šī sēkla ir pārāka par citām ar augstu sala izturību. Graudi ir cieti un īpaši augstu novērtēti Eiropā, kur no tiem izgatavo miltus makaronu ražošanai.
