“Priecīgākie brīži dzīvē ir, kad vari palīdzēt cilvēkiem,” uzskata Ērika Riekstiņa no Mazzalves. Savu 70. dzimšanas dienu viņa sagaida ar gaišām domām un šodien gaida ciemos vistuvākos cilvēkus — bērnus, mazbērnus un mazmazdēlu.
“Priecīgākie brīži dzīvē ir, kad vari palīdzēt cilvēkiem,” uzskata Ērika Riekstiņa no Mazzalves. Savu 70. dzimšanas dienu viņa sagaida ar gaišām domām un šodien gaida ciemos vistuvākos cilvēkus — bērnus, mazbērnus un mazmazdēlu.
Katra dzīvei sava mēraukla. Ērika Riekstiņa savus gadus var mērīt pēc cilvēkiem atdotā sirds siltuma un labestības. Tāds bijis viņas darbs — rūpēties par citiem. Slimiem, veciem un dzīves pabērniem, kuri alkst pēc glāstiem un siltuma. Trīspadsmit darba gadu feldšeres amatā, divdesmit seši — veco ļaužu un vēlāk psihoneiroloģiskajā pansionātā “Mēmele” Mazzalves pagastā.
Balles kleita jākar skapī
Ērika Riekstiņa dzimusi Kurmenes pusē, bet pēc Cēsu medicīnas skolas beigšanas strādāja par feldšeri Vārnavā Jēkabpils rajonā. “Šis darbs bija cienījams, jo biju cilvēkiem vajadzīga,” atceras jubilāre. Ir milzīga atbildība par saviem pacientiem, nav brīvdienu un pat ne nakšu, kuras piederētu tikai tev. Bijuši gaišāki un skumjāki brīži, taču tos palīdz aizmirst mirkļi, kad vari cilvēkiem palīdzēt.”
Daudziem arī palīdzēts, cik reižu pat balles kleita nomainīta pret balto uzsvārci, lai dotos palīgā kādam sasirgušajam. Ērikas kundze atceras, kā reiz saņēmusi kāda ārsta brāzienu Viesītes slimnīcā, jo viņš uzskatīja, ka feldšere saslimušo zīdainīti uz slimnīcu nosūtījusi nepamatoti. Bija sestdiena, arī ārstam taču jāatpūšas. Vēlāk atklāts, ka mazajam bijusi kāda nopietnāka kaite un nācies pat ārstēties slimnīcā Rīgā. Tad gan pieredzējušais kolēģis atvainojies un spiedis roku kā līdzvērtīgai darbiniecei.
Patvērums cilvēku sāpēm
Ērikas vecāki dzīvoja Kurmenē, un vēlāk, lai būtu viņiem tuvāk, Riekstiņu ģimene pārnāca uz Mazzalves pagastu. Tā feldšerīte kļuva par veco ļaužu pansionāta direktori un šo iestādi, kura vēlāk kļuva par psihoneiroloģisko pansionātu, vadīja līdz pat aiziešanai pensijā 1995. gadā.
“Ar vecajiem ļaudīm ļoti labi sapratāmies,” atceras Ērikas kundze. “Pansionātā nokļuva ne tikai cilvēki, kuriem nebija tuvinieku, bet arī tie, kuri vecumā bija apgrūtinājums citiem. No dzīves izstumtie, kuriem tur bija mūža nogales patvērums. Viņi ļoti skuma pēc savējiem, arī darbinieki katram sirds siltumu nevarēja dot. Tolaik pansionātā dzīvoja ap 180 iemītnieku.
Vissāpīgāk bija pierast tiem, kurus atveda pašu bērni, jo viņiem, redz, esot skaists dzīvoklis, un vecie vairs neprotot uzvesties… Daudziem tā bija trauma, no kuras līdz mūža galam nevarēja atgūties. Retāk bija gadījumi, kad bērni vecākus pansionātā ievietoja neilgam laiciņam, piemēram, kad devās tālākā ceļojumā.”
Mēmelē rīkotas gan balles, gan koncerti un uzņemti pašdarbnieki. “Nedzīvojām drūmi, cilvēki priecājās par svētkiem, kā mazi bērni Ziemassvētkos gaidīja ciemos Salaveci,” stāsta Ērikas kundze.
Ērikas kundze atzīst, ka tolaik pansionātu vadīt bija grūti saimnieciskā ziņā, jo nauda bija, bet nepieciešamo sagādāt tik vienkārši vis nevarēja. Remontu veica tikai rudenī un ziemā, arī celtniecības darbu kvalitāti ar mūsdienu pat salīdzināt nevarēja.
Meitai daudz vecmāmiņu
“Ļoti liels atspaids bija, ka ar mani kopā strādāja visa ģimene,” saka jubilāre. “Viņi izdarīja arī to, ko nepaveica citi. Vīrs un dēls Dainis bija autovadītāji, vēlāk vedekla strādāja par medicīnas māsu.”
Toties direktores mazajai meitiņai Gerdai bija daudz vecmāmiņu. Gerdai bija tikai trīs gadiņi, kad māte sāka vadīt veco ļaužu pansionātu, un drīz mazā sadraudzējās ar daudziem tā iemītniekiem. “Gerda bija diezgan rātns un paklausīgs bērns, un viņu pansionāta iemītnieki ļoti silti uzņēma. Vecmāmiņas lasīja un stāstīja mazajai pasakas.”
Nu tantes jau mūžībā, un bērni izauguši lieli. Dainis ar savu ģimeni saimnieko vectēva mājās Kurmenē, Gerda dzīvo un strādā Rīgā, viņa ir latviešu valodas un literatūras skolotāja. Ērikas kundzei ir trīs mazbērni un sagaidīts arī pirmais mazmazdēliņš — vecākās mazmeitas dēlam Tomasam ir gadiņš.
Mīlīgi kaimiņi
Ērikas kundze atklāj, ka abi ar vīru bija iecerējuši vecumdienas pavadīt vecāku mājās Kurmenē, taču vīrs nomira, un ko gan vienai tik lielā mājā vairs iesākt… Jubilāre mīt nelielā mājiņā turpat bijušā pansionāta teritorijā, to nopirkuši Atmodas gados.
Lai gan jau vairākus gadus Ērika Riekstiņa ir pensijā, nekur tālu no darba vietas nav aizgājusi. Bieži viesi viņas mājās ir specializētā valsts sociālās aprūpes centra “Mēmele” iemītnieki. “Pie viņiem esmu pieradusi jau darba gados, jo vēlāk šo iestādi pārveidoja par psihoneiroloģisko pansionātu, tagad tai mainīts nosaukums,” stāsta Ērikas kundze. “Viņi ir ļoti mīlīgi cilvēki, daudzi auguši bez mātes mīlestības. Mani par mammu vai audžumāti dēvē. Atnāk palīgā ūdeni ienest, direktore neliedz viņiem te ciemoties.”
Vēl jau jubilārei jāaprūpē arī sava saimniecība. Iztikai saimniece tur gotiņu, sivēnu, viss nepieciešamais izaug dārzā. Garajos ziemas vakaros ada siltas zeķes, cimdus un jaciņas saviem mīļajiem cilvēkiem.
