Mazzalves pagasta “Zvejniekos” saimnieko Driksmaņu ģimene. Viņu bizness laukiem mazliet neierasts — puķes, kuras lielākoties pārdod Rīgas tirgos.
Mazzalves pagasta “Zvejniekos” saimnieko Driksmaņu ģimene. Viņu bizness laukiem mazliet neierasts — puķes, kuras lielākoties pārdod Rīgas tirgos.
Gan Anita Driksmane, gan viņas vīrs Andris ilgus gadus strādājuši Rīgas neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Alga bija maza, un Anita sāka mācīties floristu kursos. Pušķu veidošana padevās, un radās doma audzēt puķes pašiem. Sākumā nelielā zemes gabaliņā Mārupē. Kad piedzima jaunākā meita Alīna, kurai veselības uzlabošanai vajadzēja tīru, nepiesārņotu vidi, Driksmaņi iegādājās māju Mazzalves pagastā.
— Sākumā domāju, ka mums vairāk par diviem hektāriem zemes nevajadzēs, — saka Anitas kundze. — Tagad “Zvejniekos” ir 11 hektāru zemes. Šķita ļoti daudz, taču tagad labi vien ir — neuzartās platības iznomājam kaimiņam ganībām.
Driksmaņi audzē ne tikai puķes. Šogad pirmo ražu dos zemenes. Ja veiksies, zemeņu stādījumus paplašinās.
— Liela peļņa neiznāk, — apgalvo saimniece. — Taču sava iztikšana ir. Lielāko daļu nopelnītā ieguldām saimniecības attīstībā. Pērkam stādus, minerālmēslus, augu aizsardzības līdzekļus. Visvairāk naudas tērējam tieši sēklām un puķu sīpoliem. Audzēju tikai to šķirņu augus, kuri ir krāšņāki un veselīgāki.
“Zvejniekos” audzē hiacintes, dālijas, puķuzirņus, frēzijas, asteres, lielziedu margrietiņas, cinnijas, lauvmutītes un vairāku citu šķirņu puķes.
— Puķu audzēšanas sezona sākas jau janvārī, kad jāgriež un jādala dāliju gumi, — saka Anita Driksmane. — Martā sākam domāt par pirmajiem sējumiem, no dobēm tīrām sniegu un beram kūdru, lai zeme ātrāk atkūst. Dālijas pārnesam uz siltāku vietu, lai veidojas asni. Tad sējam asteres un nemaz nepamanām, ka klāt pavasaris, viss zied un smaržo. Tik tikko pagūstam nogriezt un sašķirot ziedus. Ar pirmo gaismiņu braucam uz Rīgu. Kad ziedi pārdoti, veikalā jānopērk saimniecībā vajadzīgais un jāsteidzas atpakaļ, lai sāktu atkal visu no jauna. Visgrūtāk ir ap Jāņiem un 1. septembrī, kad vajag visvairāk ziedu. Un tā līdz pirmajām salnām. Atliek tikai izrakt dāliju gumus, un gads galā.
Vaicāta, vai neilgojas pēc Rīgas, Anitas kundze apgalvo, ka laukos nodzīvoti jau pieci gadi un par dzīvi galvaspilsētā pat domāt negribot.
— Cilvēki Rīgā ir ļoti nervozi, — viņa saka. — Ļoti grūti dzīvot nemitīgā stresā. Te, Mazzalvē, ir miers un klusums. Vienīgi žēl, ka daudzi nevēlas strādāt un žēlojas, ka dzīve grūta. Arī strādājot tā nav viegla, taču, ja galva uz pleciem, laukos var dzīvot itin labi.
