Pļaviņietes Sofijas Stumbres ģimenē laikraksts “Staburags” ik nedēļu ir gaidīts viesis. Tas abonēts, cik vien viņa atminas. Mainījušies laiki, vietas, cilvēki, arī laikraksta nosaukums, bet šī draudzība saglabājusies jau gadu desmitiem.
Līdzās fotoalbumiem Sofijas kundzei ir vēl kāds īpašs — ar daudziem avīzes rakstiem. Tā ir arī viņas dzīve, tikai laikraksta slejās. Viens no pirmajiem šajā albumā ir raksts un fotogrāfija ar Sēlpils kolhoza dejotājiem, kuru vidū arī septiņpadsmitgadīgā Sofija. Vēlākos gados šajās slejās ir jau pašas bērni, mazbērni, mazmazbērni, draugi un paziņas, ievērojamākie notikumi Pļaviņās, kur nodzīvots vai viss mūžs.
— Ja laikrakstā ieraugu kaut ko pazīstamu, gribu to saglabāt. Vēlāk interesanti paskatīties, ko tad rakstīja, kā viss izskatījās. Savā mūžā esmu vairākās darbavietās strādājusi, satikusi un iepazinusi tik daudz cilvēku, un ar visiem bijušas labas attiecības. Savulaik patika darboties Pļaviņu luterāņu draudzē, un arī tās aktivitātes atspoguļotas laikrakstā. Pārskatu šo albumu un visus atceros. Gadu man jau daudz, un klātienē visus vairs nesatieku, — stāsta pļaviņiete.
Viņa atzīst, ka sava rajona, tagad reģiona, laikrakstu lasīt vienmēr bijis interesanti. Protams, vispirms uzmanība pievērsta pazīstamajiem, bet patīk uzzināt arī, kas notiek citviet. Pļaviņiete labprāt izlasa visu — ziņas, citu pārdomas, interesantos aprakstus par cilvēkiem un ceļojumiem. Turklāt presei joprojām ir spēks — daudz kas sakārtojas, ja notikumos iesaistās žurnālisti.
— Kādreiz ļoti sekoju līdzi visiem notikumiem. Ja bija kas interesants, pati uzrakstīju laikrakstam, jo gribējās arī citiem pastāstīt par piedzīvoto vai kādam pateikt paldies. Atceros, ka savulaik, braucot ar pilsētas sabiedrisko autobusu agros rītos, ielās nebija apgaismojuma. Visapkārt tik tumšs, ka nevar saredzēt, kur izkāpt, un autobusa vadītājs Jānis Kaņepējs bija vienīgais, kurš nosauca pieturvietas. Tas uzmundrināja un nodrošināja labu garastāvokli visai dienai. Uzrakstīju par to, lai arī visi zina, kādi mums jauki cilvēki. Citreiz uzrakstīju par kādu negatīvu pieredzi, — stāsta Sofija Stumbre.
Neraugoties uz lielo gadu skaitu un to, ka grūti aiziet tālāk par mājas pagalmu, Sofijas kundze cenšas būt dzīves viducī, lasot “Staburagu”, sekojot līdzi savas ģimenes aktīvajām gaitām. Ziemā viņa vairāk ada, bet, sākoties pavasarim, gribas arī parosīties dārzā. Viņa vienmēr bijusi liela puķu mīļotāja. Pļaviņieši zina, ka pie viņas mājas tās allaž ziedējušas bagātīgi. Saimnieces apmīļoti, augi ziedus raisa arī telpās. ◆
