Šogad citu nozīmīgu atceru steigā neaizmirsīsim novadnieces, kamerdziedātājas, vokālās pedagoģes Ksenijas Zelmenes simtgadi.
Blaumaņa novadniece
Ksenijas Zelmenes (1916. — 2009.) rokrakstā mums atstāstītais raksts “Mana dzīve”, datēts 1995. gada 25. augustā, ir gandrīz vienīgais avots ar arhīvnozīmi. Pirmajā rindkopā uzzinām, ka Ksenijas dzimšanas dienā, 1916. gada 24. jūnijā, bija saulaina novakare Ērgļu pagasta “Brakos”, viensētā, kuru katrs skolēns zina, ka tās ir Rūdolfa Blaumaņa dzimtas mājas.
Ksenijas māte tolaik aprūpējusi slimo saimnieci — rakstnieka māti. Meitenes tēvs bijis dzelzceļa strādnieks. Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas ģimeni vedušas dziļāk Krievijā — līdz pat Samārai. Un tad atpakaļ uz Latviju ar jau mazliet paaugušos bērnu uz rokām. Sākumā apmetušies pie Ksenijas vecāsmātes Bebru pagastā, pēc tam kā iebūvieši guvuši pajumti un mājas pie kāda lielsaimnieka Kokneses pagastā, Pērses krasta apkaimē. Ksenijas māte strādāja sezonas darbos ražas novākšanā. Meitene sevi atceras ganiņa darbā: “Es jau biju tik liela, kad iebridu auzu tīrumā, tad tikai galviņu redzēja, un plašais ganāmpulks, kurš bija jāgana, mani, tādu mazu radību, neredzēja, mierīgi ganījās auzu tīrumā, par ko man vajadzēja paciest no cienītā Bērziņa kunga…” Ganiņš palīdzēja arī lielo kalpu darbos. Smagie darbi veicas pulka vieglāk, raitāk, dziedātājai skaņi gavilējot. Nepārtraukti raisījās domas par rudeni un mācīšanos skolā. Skolas naudu vajadzēja nopelnīt pašai. Dziesmu sapņu kamolītis neļāva ne brīdi aizmirsties, nelaida meiteni vaļā, ritēja gan ganu gaitās, gan biešu laukā ravējot. Padzirdējusi, ka Rīgā varot iekārtoties vieglāk — varot strādāt un, privāti mācoties, maksāt par stundām. Pavasaros brauca uz laukiem pie vecākiem, jo viņi bija iegādājušies divas gotiņas un nelielu iedzīvi. “Paēst varēja,” tā atzina Ksenija. Rīgā arī ar tukšu vēderu varēja mācīties, kaut kā izdzīvot bija jāprot. Ziemā mācījās cītīgi, konkursā uzvarēja un mūzikas skolā bija uzņemta, atbrīvota no mācību maksas. Tā pagāja trīs gadi, bez atbalsta, vienai cīnoties par izglītošanos, par vietu dzīvē.
Dziedāt un izdzīvot
Apstākļi uzlabojās, iestājoties konservatorijas profesora P. Saksa dziedāšanas klasē. Pēc pusgada centīgo skolnieci atbrīvoja no mācību maksas un piešķīra stipendiju — 80 latu. Paralēli Ksenija kļuva par solisti Nacionālajā operā, kas gatavojās Latviešu tautas mākslas dekādei Maskavā ar operas “Ugunī” krāšņu uzvedumu. Bet… Pēkšņi dekādi atcēla, jaunās dziedātājas atlaida, kon-
servatoriju pārcēla uz citām telpām. Divu vardarbīgu okupantu — padomju un vācu armiju — fronte pievirzījās Latvijas robežai, tāds bija dekādes atcelšanas iemesls.
Jaunās uzņēmīgās un talantīgās dziedātājas organizējās “uz savu roku”, sniedza priekšnesumus lazaretēs, līksmojot karavīrus. Drīz organizēja arī frontes teātri, “ar to izbraukāja vai pusi Krievijas, tā atmiņās raksta pati Ksenija Zelmene. Strādāt, dziedāt, izdzīvot! “1943. gadā manu vīru J. Pētersonu vācu karavīri meklēja. Vīrs bija dezertējis no leģionāriem un slēpās pie manis dzīvoklī, bet viņu neatrada,” atceras Ksenija Zelmene. Turpmākais J. Pētersona liktenis nav zināms.
“1944. gada rudenī mani uz ielas Rīgā vācieši apcietināja,” stāstīja Ksenija. Ir arī zināms, ka ar kuģi viņa nogādāta Dancigā, apģērbta pelēkzilās drēbēs un norīkota apsargāt darba nometnē apcietinātos. Tā līdz kara beigām — 1945. gada 9. maijam.
Pēc kara Ksenija atgriezās Rīgā, sāka mācības konservatorijā. Aktīvi piedalījās koncertdzīvē, dziedāja brāļu Mediņu, Laumas Reinholdes, komponistu Žilinska, Graubiņa, Kalniņa dziesmas. Valsts piešķīra stipendiju. Konservatoriju beidza 1950. gadā, sāka strādāt kā jaunākā kora soliste Operā, arī dziedāt Filharmonijā. 1954. gadā Zelmeni uzņēma Liepājas mūzikas skolas kolektīvs kā vokālo pedagoģi. Dziedāja arī Muzikālajā teātrī, izpildot vadošās partijas operās “Rigoleto”, “Traviata”, latviešu operā “Ugunī” un vēl citās. 1964. gadā mājas apstākļu dēļ no Liepājas pārcēlās uz Koknesi un līdz pat 1982. gadam bez savas specialitātes strādāja vairākos kultūras darbos un skolās, mācot darbmācību.
Kalpot mūzikai
Ksenija Zelmene strādājusi vairākos kultūras darba amatos Koknesē, Seces pamatskolā, arī Kokneses baznīcā — piemineklī, padomju varas slēgtajā ēkā Daugavas krastā, muzejā kā izstāžu zāles pārzine. Viņai piemita vairāki talanti — dzintara apstrādē, veidojot rotas, gleznošanā — izjustas dabas ainavas un pasaku tēlu motīvi eļļas gleznās. Dzīvē daudz ko izšķir mērķtiecība, kas kliedē pārestības un skumjas.
Bet sapnis strādāt savā specialitātē neaizmirsās. 1982. gadā Aizkraukles mūzikas skolas direktore Aizkraukles Goda pilsone Mirdza Blimberga piedāvāja iekļauties skolas kolektīvā un strādāt par vokālo pedagoģi. Iespēja būt mūzikā, kalpot mūzikai, mācīt mūzikas burvību jaunajiem īstenojās. Tie ir laimīgi pēdējie dzīves gadi. To apstiprina savās atmiņās arī daudzi bijušie kolēģi, koristi, skolēni, paziņas ar pateicības vārdiem par Aizkraukles Goda pilsones Ksenijas Zelmenes darbu jaunās paaudzes skološanā un audzināšanā kultūras nozarē.
Savas bērnības atmiņas par mācībām P. Barisona mūzikas skolas kora klasē (1997. — 2007.) un vokālo pedagoģi apcer Jānis Skeranskis: “Lielu nozīmi mācību procesā K. Zelmene veltīja ārējam izskatam, stājai, žestiem un rakstura audzināšanai. Solodziedāšanas un dikcijas stundām pie spoguļiem mēs runājam arī saistībā ar mūziku par dzīves norisēm sevī un plašajā pasaulē. Vokālā pedagoģe daudz devusi mana rakstura audzināšanā, cilvēcisku attiecību izpratnē. Atceros stundu, kuru nebiju īsti sagatavojis, un gribēju vieglāk izlīdzēties. Skolotāja uzdeva atnākt papildus. Gribēju izvairīties, bet sapinos melos. Ar mierīgu skatu, bez skaļiem vārdiem skolotāja “izteica” nosodošu pārmetumu. Konflikts izpalika. Tā man bija klusa pamācība un stunda, kuru atceros vēl šodien.”
Mūzikas skolotāja Silvija Cīrule atceras Zelmenīti (tā skolā sauca Zelmeni), pedagoģi, kura devusi pamatus, iemaņas, prasmes, uz kuriem daudzie viņas skolnieki vēl tagad balstās. Atmiņā viņa paliek allaž smaidīga, labvēlīga, augsti profesionāla pedagoģe, veikusi pacietīgu darbu, veidojot cilvēkus ar nākotnes zināšanu kopumu.
Ļoti sirsnīgus vārdus par Kseniju Zelmeni uzrakstījusi Anita Riekstiņa, kaimiņiene dzīvesvietā, aprūpētāja. Anitas kundze atceras par kopīgiem koncertu, sarīkojumu, jubileju svinību apmeklējumiem un vērtējumiem pēc to norisēm. Kopīgas skaisto rudeņu, pavasaru pastaigas pie Daugavas, prieku par Aizkraukli. Atceras arī par Zelmenes stāstiem, par mūziku un burvīgo dzintaru. To apstrādāja, meistarīgi slīpēja savā istabiņā, kas arī kalpoja kā darbnīca. Vēl interesanti bija vērot, kā skolotāja prata ar otu gleznot, kā uzplaukst ziedi dvēseles noskaņās un krāsās, dabas ainavas, pasaku motīvi “Sarkangalvīte un vilks” vai “Princese Gundega”. Ksenija bijusi mazrunīga, bet gan dziedātāja ik uz soļa. Anita Riekstiņa vēl glabā mīļlietiņas, rotas, ko dāvinājusi Zelmene, dažas skices gleznošanai un notis, pārrakstītas ar roku.
Laba ceļamaize dzīvei
Lasām bijušās skolnieces Vitas Paulānes-Dauberes atmiņu pierakstu. “Man Zelmenīte (tā viņu saucām) iemācīja pazīt savu balsi, visus skaņu veidošanā iesaistītos ķermeņa orgānus. Vokālās pedagoģes īpašais padziļināšanas stils izcili palīdzēja man tālākajā dzīvē J. Vītola Mūzikas akadēmijā, gan dziedot sieviešu korī “Dzintars”, gan Aizkraukles ansamblī “Spīdala”, gan kokļu ansamblī “Rūta”. Mūs, audzēkņus, ievadīja skaistuma izpratnē emocionālais stāstījums un mācīja mīlēt un pazīt klasisko mūziku un tautasdziesmas.”
Dzīves ceļos ne visi absolventi kļuvuši par profesionāliem mūziķiem, bet droši var apgalvot, ka ikviens saņēmis labu ceļamaizi dzīvei, savai izvēlei, savam gājumam.
Ija Voiniča, koncertmeistare, savās atmiņās par vokālo pedagoģi Kseniju Zelmeni apgalvo, ka viņa pēc skolotājas ieteikuma kļuvusi par profesionālu mūziķi. Skolotāja ar savu darba pieredzi viņiem, audzēkņiem, bija paraugs, mērķtiecības iedvesmotājs un audzinātājs, tam seko savā ikdienas darbā. Skolotājas mūža darba veikums ir cienīgs papildinājums mūzikas vēstures lappusēm. “Sekojot savas skolotājas dotajām zināšanām, esmu mūzikas pedagoģe, diriģente daudziem koriem — Madonas Valsts ģimnāzijas korim, mūzikas skolas koriem, Cesvaines jauktajam korim, daudziem citiem koriem, mācu skolā jauno paaudzi. Esmu koncertmeistare. Atceros ar pateicību K. Zelmenes neatlaidību, iestudējot skaņdarbus un pavadot solistes izjustos dziedājumus koncertos.” Koncerti izskanēja izcili klausītāju iedvesmai un apliecināja dzīvesprieku ilgiem gadiem.
***
Atmiņas uzkāpj augstu debesīs, tās nevar mainīt, nevar pielikt ko klāt. Atmiņas — mūsu vizuālā gara bagātība, velte. Aptveroša, liega gadsimta elēģija lai skan Aizkraukles Goda pilsones Ksenijas Zelmenes piemiņai par darbīgu mūžu.
26. maijā pulksten 17 Aizkraukles mūzikas skolā notiks Ksenijai Zelmenei veltīts piemiņas koncerts. Koncertu organizē mūzikas skolas kora klase, tajā skanēs gan dziesmas, ko mācīja skolotāja Ksenija Zelmene, skaņdarbi, kas bija viņas repertuārā, gan arī dziesmas, ko pašreiz dzied koris un labākie solodziedātāji. Laipni aicināti visi interesenti. Pēc tam pedagogi dosies uz kapiem nolikt ziedus Ksenijas Zelmenes atdusas vietā.
