Mūsu novadniekam gleznotājam Aleksandram Štrālam (1879.—1947.) 12. jūnijā 125 gadu jubileja. Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” tai veltīta viņa darbu izstāde.
Mūsu novadniekam gleznotājam Aleksandram Štrālam (1879.—1947.) 12. jūnijā 125 gadu jubileja. Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” tai veltīta viņa darbu izstāde.
Aleksandrs Štrāls dzimis Stukmaņu pagasta “Bebrulejā”, Daugavas plostnieka, ādmiņa ģimenē. Brālis Kārlis Štrāls bija rakstnieks un dzejnieks. Štrāli mūža lielāko daļu dzīvojuši Pļaviņās, kur pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija izveidojusies mākslinieku kolonija. Tajā bija arī rakstnieki Jānis Jaunsudrabiņš, Emīlija Prūsa un daudzi citi.
Aleksandra Štrāla gleznās tvertas dabas ainavas, sadzīves sižeti un portreti. Saglabājies ļoti daudz skiču un zīmējumu. Viņa darbiem ir savdabīga noskaņa un krāsu salikums, jo gleznotājs savulaik pētījis gaismas efektu ietekmi glezniecībā. Vienkāršie darba cilvēki — plostnieki, amatnieki, zemnieki — un skaistā Daugavkrastu daba ir mākslinieka iedvesmas avots.
Štrāla gleznas un zīmējumi nav saskaitīti, daļa to glabājas dažādos muzejos, daļa mājās Pļaviņās, pie mākslinieka mazmeitas Maijas Tropas.
No Sofijas skolas līdz Pēterpilij
Pirmo izglītību Aleksandrs Štrāls guva Sukmaņos, Sofijas skolā, un Kokneses Saules skolā. Strādājot par Daugavas pārcēlāju, Aleksandrs jeb Saša, kā visi viņu sauca, sāka zīmēt. Viņa darbus atzinīgi novērtēja toreizējais Stukmaņu stikla fabrikas vadītājs, atzīstot, ka jaunajam censonim ir dotības, kuras jāpilnveido. Šis kungs piedāvāja savas bibliotēkas grāmatas, un abi Štrālu zēni sāka lasīt un mācīties vācu un franču valodu.
Par iekrāto naudu Saša devās mācīties gleznošanu Blūma zīmēšanas skolā Rīgā. Tur viņš uz visu mūžu sadraudzējās ar Jāni Jaunsudrabiņu. Pēc pāris gadiem Blūms atzina, ka Štrālam viņa skolā vairs nav ko darīt, un 1902. gadā ar 15 rubļiem kabatā Saša devās uz Pēterburgu.
Viņam līdzi bija Skrīveru barona Zīversa ieteikuma vēstule, lai jauno talantu uzņemtu Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterburgā, kurā viņš arī iestājās. Tomēr materiālās grūtības, jo no mājām viņam naudu sūtīt nevarēja, lika topošajam māksliniekam atgriezties mājās. Pēc pamatīgas Ermitāžas apskates viņš devās atpakaļ uz Rīgu.
Pārmet kūtrumu
Laikabiedri atzina, ka Sašas raksturā ir daudz trūkumu un neuzņēmības. Par to īpaši dusmojās Rūdolfs Blaumanis un Janis Rozentāls. Tomēr bez jaunrades Saša Štrāls nevarēja dzīvot, tāpēc sāka zīmēt vākus un ilustrācijas latviešu rakstnieku grāmatām, kā arī dekorācijas toreizējam krievu teātrim Rīgā.
Tajā laikā gleznotājs savus darbus radīja Ērgļos, Sēlpilī, Jumpravā, Liezerē, Jēkabpilī un citur.
Labi nopelna par skicēm
1901. gadā viņš piedalījās izstādēs Rīgā, 1904. gadā — Koknesē, 1905. gadā — Tukumā un Rīgā. 1909. gadā kopā ar mākslinieku A. Tiginu bija personālizstādes gan Rīgā, gan vēlāk Daugavpilī.
Aleksandra Štrāla darbus tajā laikā ļoti atzinīgi vērtēja viens no ievērojamākajiem latviešu gleznotājiem Janis Rozentāls.
Kādā izstādē Saša pārdeva skices par 306 rubļiem. Tas bija labs sākums, bet, kad atdeva parādus, nauda izsīka.
Viņa vienīgais glābiņš atkal bija mazā vecāku mājiņa Pļaviņās, kurai gleznotāja vajadzībām piebūvēja istabiņu ar lielāku logu.
Apprec iecerēto Mariju
1914. gadā Aleksandrs Štrāls apprecējās ar savu iecerēto Mariju no Mazzalves. Jaunajai sievai vajadzēja uzņemties visas ģimenes rūpes un ikdienas dzīves problēmas. Laikabiedri atminas, ka Marija to ļoti labi prata un bija īsts mākslinieka sievas ideāls, jo visgudri samierinājās ar visiem vīra untumiem. Lai arī mīlestības apvītā, Štrālu ģimenes dzīvē bija daudz pārdzīvojumu.
Marijas un Aleksandra Štrālu ģimenē piedzima trīs dēli un meita. Dēls Kārlis Otrā pasaules kara laikā bija leģionārs un krita Volhovas purvos. Pēteris jaunībā mira ar tuberkulozi, bet Valdi represēja padomju vara, un viņš no Sibīrijas neatgriezās. Palika tikai meita Līga. Štrāliem no tik kuplas dzimtas bija tikai divi mazbērni — Valda meita Maija un Līgas dēls Arigo. Viņiem par vectēvu un brīvās Latvijas laiku daudz stāstīja vecmāmiņa Marija, kura mūžībā aizgāja gandrīz divdesmit gadu pēc vīra — 1966. gadā.
Skolotājs Kubaņā un Pļaviņās
Līdz tam vēl daudz kas notika. Pirmā pasaules kara laikā Kārlis Štrāls bija rezerves virsnieks armijā, bet Saša dienēja zemessargos, bija arī kara slimnīcas ierēdnis Valkā, Tērbatā un Pēterpilī.
Pēc revolūcijas Sašu demobilizēja, un viņš devās pie ģimenes, kura tolaik bija bēgļu gaitās Kubaņas apgabalā. Kubaņā mākslinieks divus gadus strādāja par zīmēšanas skolotāju.
1921. gadā Štrālu ģimene atgriezās mājās, un Saša līdz 1930. gadam bija zīmēšanas skolotājs Pļaviņu ģimnāzijā. Šajos gados viņš arī gleznoja, bet pamaz, mākslinieks varēja būt ražīgāks.
Daugavas apgleznotājs
1929. gadā Aleksandrs Štrāls sakarā ar 50 gadu jubileju sarīkoja lielāku izstādi. Atsauksmes par to bija lasāmas daudzos tālaika žurnālos un laikrakstos. Par viņu rakstīja kā par Daugavas apgleznotāju visos gadalaikos, vienkāršo cilvēku un lauku dzīves attēlotāju.
Jubilejas izstādei sekoja citas — Daugavpilī, Rēzeknē, Pļaviņās, Jēkabpilī un Madonā. Par darbu “Daugavas pavasaris” gleznotājs saņēma Kultūras fonda godalgu.
Štrāla gleznas Eiropā
Ražīgs izstāžu laiks Aleksandram Štrālam bija līdz 1939. gadam. Viņa darbus rādīja Maskavā, Ļeņingradā, Briselē, Tallinā, Helsinkos, Varšavā, Krakovā, Kauņā, Kopenhāgenā, Parīzē un Londonā.
Lai arī Aleksandrs Štrāls toreiz jau bija atzīts un ievērojams gleznotājs, viņš joprojām zīmēja ilustrācijas Jāņa Jaunsudrabiņa, Annas Brigaderes un citu latviešu autoru grāmatām.
Ceļi šķiras uz mūžu
1939. gadā šķīrās kaimiņu Sašas Štrāla un Jāņa Jaunsudrabiņa ceļi Pļaviņās. Jaunsudrabiņa meita Lilija ar vīru Vili, kurš bija vācietis, devās uz Vāciju, bet Jaunsudrabiņš pameta Pļaviņas. Štrāls nopirka Jaunsudrabiņa māju Kalna ielā un pārcēlās turp no savām “Skaldulejām”. Tur viņš nodzīvoja līdz mūža pēdējai dienai, kad 1947. gadā naktī no 6. uz 7. oktobri aizgāja mūžībā.
Viņam līdz pēdējam mirklim ļoti sāpēja dēlu zaudējums, Jaunsudrabiņa emigrācija, jo abi draugi šajā saulē nekad vairs nesatikās, un daudzu citu laikabiedru traģiskais liktenis. Piemēram, rakstnieces Emīlijas Prūsas nelaimīgā dzīve padomju laikā, kuru viņa pati pārtrauca 1950. gadā. Labi, ka šī nelaime nebija jāpārdzīvo Aleksandram.
Tagad, vērojot Aleksandra Štrāla gleznas, tajās, iespējams, saredzam dzīves skaidrības alkas, kuras radušās no dvēseles sāpēm. No audekliem pludo saules zeltainās un mēnessgaismas sudrabainās stīgas, tik caurspīdīgas un smeldzīgas, tik gaišas un dzīvespriecīgas. Kā pati dzīve.
Vectēvs mazmeitas atmiņās
Aleksandra Štrāla dzimtu turpina mazmeita Maija un mazdēls Arigo, kā arī četri mazmazbērni un pat vairāki mazmazmazbērni.
— Esmu karalaika bērns un vectēvu atminos no triju gadu vecuma, — stāsta Maijas kundze.
— Toreiz viņš jau bija ļoti slims un no gultas vairs necēlās. Slimoja ar tuberkulozi, tāpēc man ilgi pie viņa palikt neļāva. Es tomēr bieži vien klusiņām apsēdos viņa gultas kājgalī, un tad mēs aprunājāmies. Viņš mani savas slimības dēļ nekad nav gleznojis, bet ļoti daudz zīmējis.
Vectēvam ļoti patika mana māte Rita — viņa brūnacainā vedekla. Viņš daudz zīmēja un gleznoja savējos, kuri bija lielākoties gaišmataini. Vedekla patika tāpēc, ka bija citāda, mākslinieka otai neparasta.
Visi vectēva bērni bija muzikāli un rakstīja dzejoļus. Arī mana māte no viņiem neatpalika. Savulaik mans tēvs Valdis, kurš ļoti mīlēja putnus, nodibināja savu sapņu zemi Putāniju un necieta kaķus, jo viņi ķer un iznīcina putnus. Emīlijai Prūsai pat ir stāsts par Putāniju.
Tomēr visvairāk es vectēvu iepazinu no vecmāmiņas Marijas stāstiem jau pēc viņa aiziešanas mūžībā. Es vēl atceros, ka no otrā stāva darbnīcas nonesa vectēva zārku, bet mani uz kapiem līdzi neņēma, jo vecaimātei bija savs viedoklis. Proti, mazam bērnam nav jāredz tik drūmas lietas kā bēres un kā mīļu cilvēku aprok aukstā zemē.
Es gan šodien domāju citādi un vecmāmiņas vietā būtu rīkojusies pretēji. Mūsdienas bērni jāradina būt izturīgākiem un saprast dzīves vērtības jau kopš mazotnes. Mēs bērnībā bijām stiprāki un drosmīgāki, kaut gan krievu valdīšanas laikā augām baiļu atmosfērā.
Pie bērza gaida tēvu
Bailes izjutu, pavisam maza būdama, kad mani vecāki dzīvoja un strādāja Sēlpils pamatskolā. Pēc kara mans tēvs Valdis bija Sēlpils skolas direktors, un no turienes čekisti viņu aizveda 1946. gadā. Tēvu apcietināja pēc apmelojuma, kad viņš nāca no skolotāju konferences. Mēs nekad vairs viņu neredzējām…
Tomēr es kopš tās liktenīgās dienas stāvēju pie kāda liela skolas bērza un tēti gaidīju… Kāds viņa draugs mātei teicis: “Rita, ja negribi, lai arī jūs ar meitiņu apcietina, brauciet ātrāk no šejienes projām.” Tā mēs aizbraucām uz Pļaviņām pie vecmāmiņas Marijas.
Dvēseles stiprums liek dzīvot
Maijas kundze par vecmāmiņu Mariju stāsta ar lielu aizkustinājumu.
— Vecāmāte bija ļoti noslēgta un centās skumjās emocijas skaļi neizpaust. Par ikdienas problēmām viņa runāja ar meitu Līgu, bet man par bēdīgiem notikumiem centās nestāstīt. Visu mīlestību Marijas kundze veltīja meitai un man.
Reizēm atcerējās savas vecāku mājas — Ērberģes “Vanagus”. Vecāki savulaik nav gribējuši, lai viņa precas ar nabadzīgu mākslinieku, bet mīlestība darījusi savu, un neviens Sašu un Mariju nespēja izšķirt.
Tā mēs te dzīvojām un badojāmies. Arī Līga slimoja ar tuberkulozi, bet mana māte kopā ar vīriešiem gāja mežā cirst malku, lai kaut ko nopelnītu. Ar mākslas draugu palīdzību Līga iestājās medicīnas māsu skolā un to beidza.
Mūsmājās ciemojās daudz mākslinieku. Ar viņu palīdzību pēc kara mēs māju tomēr atguvām, jo tā bija atsavināta, — stāsta Maijas kundze.
Draudzība līdz Sudraba aiziešanai
Štrālu ģimenē Jaunsudrabiņu sauca par Sudrabu. Kad viņš ar sievu, meitu Liliju un znotu aizbrauca uz Vāciju, sākās Marijas kundzes sarakste ar viņiem.
Štrāla kundze pārdzīvoja Lilijas slimību un viņas šķiršanos no Viļa. Bijušais vīrs gribēja bērnus, kuru Lilijai nevarēja būt, un apprecēja vācieti. Tā viņam dzemdēja septiņus bērnus. Lilija, būdama labestīga sieviete, pat palīdzēja šos bērnus audzināt un mācīja viņus runāt latviski. Visiem bērniem bija arī latviski vārdi.
Jaunsudrabiņš reiz sašutis atrakstīja Marijai vēstuli, kurā nosodīja bijušo znotu tāpēc, ka viņš vāciešu sabiedrībā sevi joprojām dēvē par Jaunsudrabiņa znotu. Marijas un Sudraba sarakste turpinājās līdz 1962. gadam, kad slavenais neretietis aizgāja mūžībā.
Vēstule no Vācijas
1960. gada 28. jūlija vēstulē Jaunsudrabiņš no Vācijas raksta:
“Mīļā Marij!
Redzi, cik ātri aizskrējuši tepat divi mēneši, kopš Tava ziņubagātā vēstule man rakstīta, ar padevīgu beigu vārdu: “Lai nu Dievs dotu, ka drīz sagaidītu atbildi.” Vecums, mīļā Marīt, visādas vainas, pat gara kūtrība, traucē kārtīgu satiksmi vislabāko draugu starpā. Esi slims vai vesels — dienas skrien. (..)
Par maniem kopotiem rakstiem nenāk ziņas no Valsts apgāda. Laikam iegriezies vēss austrenis sakarā ar manu atteikšanos braukt uz Dziesmu svētkiem. Es jau arī deru vairs vienīgi istabai un sētai, jo soļot varu vienā paņēmienā lielākais vienu kilometru. Lasu ar brillēm, vēl palīgā ņemot vairojamo stiklu. Puslīdz labi dzirdu tikai ar kreiso ausi, bet tas nav ļauni. Daudz dzirdēt un maz palīdzēt ir nulle.
Ar Liliju, tāpat ar Vili sen neesam tikušies. Nav jau man vairs lieku marku, ar ko viņus pie sevis saistīt. Ar grašiem tur nav līdzēts. Tāda padrūma vēstule, vai ne? Piedevām vēl, šorīt celdamies, esmu atzīmējis šādus divus teikumus: “Vislielākās sāpes cilvēkam jāizcieš, baidoties no nāves” un “Tikai mirdami mēs iegūstam mūžīgu Dzīvošanu”.
Tad nu dzīvo vesela līdz nākamajai reizei! Abi sirsnīgi sveicinām visu Tavu ģinti!
Jānis un Nate”
Pļaviņas bez Štrāliem nav iedomājamas
Tās ir dažas epizodes no Aleksandra Štrāla dzimtas likteņstāsta. Dzimtas vecākā paaudze atdusas Bārukalna smiltājā, bet Kalna ielas nama tikai vienā pusē dzīvo mazmeita Maija, kura visu mūžu strādāja vietējā slimnīcā. Viņai ir meita Santa un divi mazbērni. Līga savulaik savu mājas pusi pārdevusi. Viņas dēls Arigo ir Nacionālā simfoniskā orķestra altists, un viņam ir trīs bērni.
Aleksandra Štrāla dzimtas koks zaļo tāpēc, ka Pļaviņas un Latvija bez Štrāliem nav iedomājama.
***
Aleksandra Štrāla jubilejas izstādē “Kalna Ziedos” eksponētie darbi
“Pašportrets” (1933.),
“Sveķelis”,
“Rita”,
“Valdis ar mežragu”,
“Plostnieki” (1929.),
“Daugava pie Sēlijas” (1946.),
“Rudzu statiņi” (1940.),
“Saulrietā” (1942.),
“Ziemā” (1934.),
“Valdis” (1934.),
“Lilija un Vilis Skaldulejā pie loga” (1937., muzeja nesenais pirkums),
“Laivā” (1936.),
“Atkusnis” (1913.),
“Pavasaris”,
“Līgiņa” (1929.),
“Bērni. Skalduleju istaba” (1932.),
“Daugava pie Pļaviņām” (1943.),
“Elizabete Jaunsudrabiņa” (1933.),
“Daugava pie Pļaviņām”,
“Tulpes” (1939.),
“Sīpoliņi” (1931.).
