“Nevar žēloties, dzīvē diezgan prieka brīžu bijis,” mirkli ikdienas steigā apstājoties, aizdomājas Marija Ābele no Bebriem. Šodien var nedomāt par darbu un raizēm, jo savu tuvāko vidū jāsvin svētki.
“Nevar žēloties, dzīvē diezgan prieka brīžu bijis,” mirkli ikdienas steigā apstājoties, aizdomājas Marija Ābele no Bebriem. Šodien var nedomāt par darbu un raizēm, jo savu tuvāko vidū jāsvin svētki.
Par sapni neraud
“Nemaz nešķiet, ka man jau 50 gadu,” saka Marija Ābele. “Laikam tāpēc, ka veselība laba, vēl jau visu paspēju. Vienīgi redze pasliktinās, un pati uz sevi dusmojos, ja brilles nav pie rokas, kad jāsaskata cenu zīmes vai jāizpēta dokumenti.” Ar tiem Marijas kundzes darbā jāsaskaras ik dienu, jo jau 15 gadu viņa ir pārdevēja. Agrāk patērētāju biedrībā, tagad veikalā “Elvi” Bebros.
“Bērnībā sapņoju kļūt par feldšeri, jo ļoti patika potēt,” stāsta jubilāre. “Kādu laiciņu biju sanitāre Pļaviņās, taču ģimenē augām četri bērni, tāpēc apstākļu dēļ sapni par izglītošanos vajadzēja aizmirst. Taču to nekad neesmu nožēlojusi — labi tā, kā ir.”
Vēlāk Marijas kundze strādāja par auklīti un pavāri Bebru pamatskolā. Darbs grūts, un tik ļoti bijis pierasts ēdienu lielā katlā vārīt, ka arī mājās, gatavojot savai ģimenei, allaž gluži vai lielummānija piemetusies. Vīrs bijis neizpratnē, sak”, sieva laikam vairs gatavot neprot!
Jāiet kā pulkstenim
Marijas kundze atceras, ka, sākot strādāt veikalā, sākumā bijusi ļoti mierīga, neapmierinātu pircēju dusmas mācējusi uztvert ar smaidu un steigusi ikvienu samierināt. Kolēģi pat brīnījušies, kad pircēja dusmu izvirdumam skanējusi pārdevējas atbilde: “Nāc, draudziņ, paskatīsimies, vai nevar kaut ko līdzēt! Apmainīsim preci, un viss būs kārtībā.” Laiks un vide maina cilvēkus — to atzīst arī jubilāre: “Dzīves nesakārtotības un stresa ietekmē visi kļūst neiecietīgāki. Arī es mēdzu ātri aizsvilties, bet dusmas tikpat ātri pāriet.
Pārdevējai visu laiku jākust kā uzvilktam pulkstenim — cilvēki, atbildība, veikala pārkārtošana, dažādas kontroles. Par visu jāuztraucas, turklāt garas stundas jāstrādā.”
Darbdienas Marijas kundzei sākas pirms pulksten astoņiem, mājās viņa ierodas tikai pēc desmitiem vakarā. Līdz ar to rūpes par saimniecību jāuzņemas vīram Dzintaram. Viņš gan nepārmet, kaut darba diezgan — jāaprūpē saimniecībā, jātiek galā ar mājas darbiem un vakarā vēl jābrauc sievai uz darbu pakaļ. Ģimene dzīvo attālāk no pagasta centra.
Viņa bilst, ka darbā ir arī daudz gaišu brīžu. Piemēram, pircēji vārdadienās un jubilejās dāvina ziedus, un tik silti kļūst, dzirdot sirsnīgus vārdus. Savulaik kopā ar kolēģiem braukuši arī ekskursijās, pabūts Batumi un citur. “Cilvēkam pasauli jāredz,” saka Marijas kundze.
Saules apmirdzēti
Darba dēļ gan viena otra svētku reize piemirsusies. “Pēc darba atbraucam mājās, un vīrs saka — vajadzētu šampanieti iedzert, kaut jau tik vēls! Tikai tad atcerējos, ka mums sudrabkāzas…” stāsta Marijas kundze. “To dienu pirms nu jau vairāk nekā 25 gadiem gan nekad neaizmirsīšu. Ziemassvētku laiks, 23. decembris, ārā auksts, bet saule spīd tik spoži…”.
Saules apspīdēti šogad būs jau 26 kopā pavadītie gadi, kuros spožākie stariņi ir bērni Māris (viņam drīz būs 25 gadi) un Agita (21). “Tēvs ar dēlu ļoti labi saprotas, un arī meitai nekad nepateiks — nedari! Es gan to dažkārt saku,” smej māte. Par Māri viņai īpašs prieks, jo dēls spējis pats sev dzīvē ceļu atrast un stabili uz tā turēties. Brauca uz ārzemēm strādāt, pelnīja naudu studijām un šovasar absolvēja Nacionālās Aizsardzības akadēmiju. Tagad Māris dzīvo un strādā Rīgā, viņš sporto un piedalās sacensībās arī ārzemēs. “Zinu, ka Māris dzīvē nepazudīs, viņš allaž visu apsver un izdomā pāris gājienu uz priekšu,” saka māte.
Savukārt meita Agita ir mātes atbalsts, allaž tepat līdzās un palīdz gan darbā, gan vecākiem mājas rūpēs. Pirms dažiem mēnešiem arī meita sāka strādāt veikalā, kaut Marijas kundze sākumā pret to iebilda. Darbs nav viegls, vai meita to spēs izturēt? Taču Agita galā tiek, un taču jau labi, ka darbs tepat uz vietas, jo vēl mazais dēlēns jāaudzina. Marijas kundzes mazdēlam Kristeram ir divi gadi. Kustīgs puika — mazo raksturo vecmāmiņa.
“Lai bērniem būtu labi — tā vecākiem ir lielākā laime dzīvē,” to sakot, mātes acīs iemirdzas asaras. Aizdomājos — laikam jau no laimes jāraud arī tad, ja meita spēj pateikt — atpūties, es padarīšu! Un tieši tā Agita, šķiet, teica, kad ieradāmies uz tikšanos.
“Es skrietu ātrāk”
Marijas kundze atklāj, ka šodien skaisto jubileju svinēs ģimenes, radu, draugu un kolēģu lokā. “Prieks, ka visi pie manis atnāks,” saka viņa, piebilstot, ka ziedus gan viņai patīkot saņemt.
Tāpat kā patīk svētkus svinēt. Savulaik kopā ar vīru daudz uz ballēm gājuši. Mazie nolikti gulēt, bet ik pa brīdim gājuši apraudzīt — ja guļ, var iet atpakaļ uz balli. Kādā sarīkojumā uz skatuves pat kopā ar aktieri Gunti Skrastiņu dziedājusi, jo viņš uzaicinājis: “Kundze sarkanā kleitā lai nāk uzdziedāt!”. Gājusi arī! “Vīru aizvien vajag iekustināt un pierunāt doties uz pasākumiem, es jau gan skrietu un ietu ātrāk,” smej viņa.
