Šodien vārdadienu svin aizkraukliete Vija Savicka un viņas frizētava, kura nosaukta saimnieces vārdā.
Šodien vārdadienu svin aizkraukliete Vija Savicka un viņas frizētava, kura nosaukta saimnieces vārdā.
Vija par savu dzimto pilsētu uzskata Aizkraukli. Uz šejieni viņas vecāki pārcēlušies dzīvot Pļaviņu spēkstacijas būvniecības laikā. Toreiz Vijai bija tikai divi gadi. Te pavadīta bērnība, jaunība, skolas gadi. Te arī tagad ir viņas mājas un darbs.
Jābūt talantam un mākslinieces dotībām
Pēc skolas beigšanas Vija izvēlējās Rīgas 34. arodskolā apgūt frizieres profesiju. Trīs gadus diendienā no Aizkraukles braukusi uz skolu un mājup. Tagad diezin vai tā varētu, kaut gan piedāvājumi strādāt Rīgā bijuši.
Mācoties frizieru skolā, Vija sapratusi, ka izvēle bijusi pareiza un ka tas ir darbs, kas viņu interesē. Lai kļūtu par labu frizieri, jābūt ļoti kārtīgai, precīzai, jāpiemīt arī talantam un mākslinieces dotībām.
Skolas laikā pelna naudu
Skolā bijusi frizētava, kurā matus nogriezt vai ieveidot varēja par puscenu. Frizieres bieži lūgušas Viju pastrādāt. Klientes maksāja tieši frizierei, un jaunā speciāliste toreiz varēja nopelnīt krietnu kabatasnaudu.
Pēc skolas beigšanas Vija gadu strādāja savā profesijā, bet pēc tam citā darbā telefona aparātu rūpnīcā toreizējā Stučkā. Kad rūpnīcā atvēra frizētavu, Vija sāka strādāt tajā. Rūpnīcas strādniecēm tas bija izdevīgi — pēc darba turpat varēja saposties. Laba slava ātri izplatās, un uz šo frizētavu nāca kundzes arī no apkārtējām iestādēm.
Apstākļu spiesta, vairākus gadus Vija nevarēja strādāt savā profesijā. Tad gan dažu nakti spilvens bijis pieraudāts no pārdzīvojuma par to.
Pašai savs salons
Pirms četrarpus gadiem Aizkraukles jaunajā rajonā Vija atvēra pati savu frizētavu. Viņa apgalvo, ka tā ir visskaistākajā vietā pilsētā. Blakus birztaliņa, zied puķes, putni čivina, izveidojies pat neliels dīķis. Vasarā pusdienas pārtraukumā Vija aiziet uz Daugavu izpeldēties, pusstundu pavada dabīgajā “solārijā” un atkal ar jaunu sparu sāk darbu. Pilsētas centrā nevienam tādu ērtību nav.
Kad Vija gatavojās atvērt frizētavu, bija jādomā par tās nosaukumu. Draudzenes ieteica nosaukt savā vārdā. Pati saimniece gan šaubījusies, vai tā būs labi, jo cilvēku vārdos tolaik salonus vēl nesauca. Tomēr draudzenes pārliecināja: “Ja sauksi savā vārdā, visiem uzreiz būs skaidrs, ka tā ir tava frizētava.” Atvēršana nebija plaši reklamēta, taču pirmajā dienā ieradās 15 klientu.
Draugs un padomdevējs
Vija stāsta:
— Frizierim jābūt ne tikai labam meistaram, bet arī klienta draugam un padomdevējam. Reizēm atnāk kāda kundze sliktā omā. Ieveidoju viņai matus, aprunājamies, un viņai kļūst labāk. Skumji, ja no frizētavas cilvēks iziet bez prieka, bet visvairāk gandarī, ja klients aizejot saka — līdz nākamajai reizei. Mani klienti ir vislabākie. Pašai arī strādājot aizmirstas visas raizes un rūpes, jo šis ir darbs, kas man dod gandarījumu.
Parasti cenšos pieņemt klientus bez iepriekšējā pieraksta. Pati esmu ātras dabas. Ja ko nodomāju, tūlīt gribu piepildīt iecerēto. Tāpēc zinu, cik svarīgi sievietei tikt pie friziera tieši tajā brīdī, kad viņai tas vajadzīgs. Ja klientam atbild — es jūs varu pierakstīt uz kādu citu dienu, tas vairs nebūs vajadzīgs, un viņš aizies projām vīlies. Tikai izlaidumu vai kādu svētku laikā klientus pieņemu pēc iepriekšējā pieraksta.
Brīvajā laikā šuj, ada un tamborē
Vakarā Viju mājās sagaida vīrs Aigars un dēli Egīls un Ričards. Vecākais dēls Egīls ir galdnieks. Jau 15 gadu vecumā viņš palīdzēja mātei ierīkot frizētavu. Tagad savu prasmi licis lietā, palīdzot iekārtot dzīvokli. Palīdzējuši arī pārējie ģimenes locekļi un draugi.
Brīvajā laikā Vija labprāt šuj, ada un tamborē. Kādreiz katrai ballei bijusi jauna kleita. Viena nakts negulēta, un jauns tērps gatavs. Tamborēšanas prasme savukārt likta lietā ne tikai apģērbu, bet arī lampas kupolu darinot.
Piepi pārveido par lampu
Vija prāto: “Man ļoti patīk roku darbs. Aizejam uz mežu, atrodu piepi, no tās ar vīra palīdzību top sienas lampiņa. Draudzene ierādīja, kā veidot dekorus, un es no smilgām to pagatavoju. Gribējām virtuvi iekārtot Flintstonu stilā — no dabas materiāliem. Dēli jau smejas, ka citās virtuvēs plaukti kā plaukti, bet mums uz pusēm pārzāģēti un nolakoti baļķēni, taču, manuprāt, tas ir ļoti oriģināli.”
Viss atbilst patiesībai
Gunnars Treimanis par Vijām raksta: “Ir izcilas spējas lasīt zvaigznēs un izprast riskantos cilvēka zemapziņas slāņus. Interesējas par politiku. Nekad nekrīt izmisumā un zina, cik dīvaini viss dzīvē mainās: te prieks, te izmisums, te izlīdzinājuma sajūta. Ja arī iekrīt tintē, rāpjas laukā un lepni paceltu galvu soļo tālāk.”
Vija noklausās teikto un piebilst: “Viss kā par mani, tikai par politiku gan es īpaši neinteresējos.”
