Fricītis ir cienījama vecuma āzis, kurš Birutas saimniecībā dzīvo jau piecus gadus.
Vārds viņam ilgi nebija jādomā, jo dauzonīgā rakstura dēļ tas radās pats no sevis, ar skaitāmpantiņu “Fricīt, Fricīt, dabūs pa micīt’!”.
Fricītis ir mūsdienīgs “vīrišķis” un iet laikam līdzi, jo viņam kā dažam labam politiķim vai aktierim ir gan vairākas mīlestības (trīs), gan vairāki bērni (četri). Un, kā jau īstam vīrietim pienākas, secen viņam nav gājusi arī pusmūža krīze — laiks, kad gribas skriet prom no ierastās vides labākas dzīves meklējumos.
Bija tas tā: saimniece tā pavēlāk gāja iedot vakariņu tiesu un izlaida visu kazu saimi nedaudz pastaigāt turpat pagalmā. Bet ko Fricītis? Ņēma kājas pār pleciem un pameta savas “sievas”. Visu nakti nebija mājās. Kazas skumji blēja, bet āzis lepns kā ērglis visu nakti klaiņoja pa Kokneses parku. No rīta pagrozījās pie skolas, pēc tam nolēma izmēģināt jauno skrejceļu stadionā. Bet vai tad ļaus tev mierīgi relaksēties! Nekā! Kāds vērīgais, ieraudzījis āzi, ziņoja policijai, ka pa stadionu staigā kaut kāds zvērs ar ragiem! Tika izsaukti speciālisti, kuri kaut ko saprot no dzīvniekiem. Konstatējuši, ka dzīvnieks kādam izmucis, meklēja saimnieci un Fricītim par lieliem kreņķiem atrada arī. Domājat — Fricītis par to bija sajūsmā? Brīvības alkas bija tik spēcīgas, ka viņš no saimnieces rokas tikai paņēma maizīti, bet nekur negribēja iet. Kungu mājās dabūja tik ar stumšanu un vilkšanu. Nu Fricītis samierinājies ar likteni. Galu galā tās kazas jau nav nemaz tik vecas un nesmukas.
