Fotomākslinieks Jānis Tālbergs labi pazīstams ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām.
Fotomākslinieks Jānis Tālbergs labi pazīstams ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām.
Brīnišķīgajās fotogrāfijās, kurās tverta zeme, koki, mākoņu un ūdeņu rotaļas, miglas vāli agros rītos un klusos novakaros, jūtama fotogrāfa lielā dabas mīlestība. Viņaprāt, Latvija, īpaši Skrīveri, kur Tālbergu ģimene dzīvo kopš 1953. gada, ir Dievu zeme. Viņa fotografētais ozols Bērzaunes pagasta “Andulēnos” rotā piecu latu naudaszīmi.
Dabas jaukumu sajūt ganos
— Jūsu darbos dominē lauku ainavas.
— Esmu dabas bērns. Manas pirmās bērnības atmiņas saistās ar vecāku mājām — “Spulgām”, kur gāju ganos. Bijām četri bērni, visi augām saskaņā ar dabu, gadalaikiem, lauku darbiem.
Ganiņam agri jāceļas, toties viņš redz, kā saulīte aust, kā rasa tās staros vizuļo un kā zirneklītis tīklu auž. Man, mazam, zinātkāram zēnam, tā bija kā pasaka — katra diena deva ko nebijušu, jaunu un apbrīnojamu.
Skolā labi zīmēju, arī mana māte bija lieliska zīmētāja. Kad tēvs man pirmo reizi uzdāvāja ūdenskrāsas, viņš pats parādīja, kā jāzīmē — gleznoja nelielu ainavu. Kas zina, ja nebūtu aizrāvies ar fotografēšanu, varbūt būtu kļuvis gleznotājs?
Ieinteresē krusttēvs Augusts
— Kad pirmo reizi ņēmāt rokās fotoaparātu?
— Manam tēvabrālim Augustam Tālbergam Skaistkalnē bija fotoateljē — viņš bija profesionāls fotogrāfs. Krusttēvs man reizēm atļāva ieskatīties fotoaparātā un pastāstīja, kas jādara, lai iegūtu labu fotogrāfiju.
Pats fotoaparātu pirmo reizi turēju rokās 17 gadu vecumā — 1947. gadā. Tā nosaukums bija “Komsomoļec”. Laika gaitā esmu nomainījis ap desmit fotoaparātu, bet pirmo ļoti labi atminos.
Darbu apvieno ar vaļasprieku
— Kā sākās jūsu profesionālā fotogrāfa gaitas?
— 1953. gadā pēc Saulaines lauksaimniecības tehnikuma beigšanas sāku strādāt Skrīveru lauksaimniecības vidusskolā, vēlāk — Zemkopības institūtā par kartogrāfu un fotogrāfu. Vajadzēja fotografēt lauksaimniecības mašīnas, fermas — visu, kas saistīts ar saimniekošanu laukos. Fotogrāfijas attīstīju un kopēju pats savā laboratorijā.
Blakus tiešajam darbam sāku savus dabasskatus sūtīt dažādiem žurnāliem un laikrakstiem. Iesaistījos izdevniecībā “Avots”, kura labprāt ar mani sadarbojās, tā izdeva atklātnītes ar manām dabas ainavām. Nekādas godalgas nesaņēmu, bet manas fotogrāfijas visi izdevumi labprāt pieņēma.
Galvenais — noskaņa un kompozīcija
— Vai esat kur mācījies par fotografēšanu?
— Visu esmu apguvis pašmācības ceļā. Galvenais, lai būtu noskaņa un kompozīcija. Pārējais ir tehnisks process. Protams, esmu lasījis fotogrāfus izglītojošu literatūru, bet meistarība nāk ar laiku un praksi. Daudz esmu guvis fotoklubā “Rīga”, kurā ilgus gadus darbojos, tagad esmu kluba goda biedrs. Tajā septiņdesmitajos gados pulcējās Latvijas labākie fotogrāfi.
Esmu fiksējis arī dažādus sadzīves notikumus — kāzas, bēres, sabiedriskās aktivitātes kultūrā. Pēdējos gados, kad strādāju Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā, daudz nācās fotografēt dažādus kultūras pasākumus, kas saistīti ar slavenu novadnieku atceri. Tomēr dabas ainavas ir man vistuvākās.
Vislabākais transports ir velosipēds
— Visvairāk fotografētajā Skrīveru apkaimē noskaņas meklējumos jūs var pamanīt, braucot ar velosipēdu.
— Jā, jo uzskatu, ka Skrīveros daba ir visskaistākā jebkurā gadalaikā. Lai nebūtu atkarīgs no sabiedriskā transporta, braucu ar velosipēdu. Dažkārt līdzi ņemu saliekamās kāpnītes, lai varētu pakāpties un uz mani interesējošu objektu palūkoties no dažādiem aspektiem.
Ar velosipēdu savulaik braucu arī uz darbu Aizkraukles muzejā. Tas ir veselīgi un man izdevīgi. Mierīgi braucot, pamanu ko neparastu, apstājos un sāku strādāt. Braucot ar autobusu, to nevarētu atļauties.
Visjaukākās noskaņas — miglainos rītos
— Jūsu fotogrāfijas izmanto atklātnēs, preses izdevumos, kalendāros, fotoalbumos. Esat piedalījies arī izstādēs?
— Jā, man ir bijušas divas personālizstādes. Abas — Rīgā. Izstādes bijušas arī Skrīveros un citviet Aizkraukles rajonā.
— Cikos sākas jūsu darbdiena?
— Agri no rīta. Es fotografēju no rītiem un vakaros. Pēdējā laikā dienas vidū nestrādāju. Kompozīcijās meklēju mākoņu un ūdeņu, zemes un ziedu, koku un lauku ziedu saskaņu. Visjaukākās noskaņas rodas miglainos rītos un vakaros, kad dabā ik lapiņa, šķiet, izmaina savas kontūras. Šādā ainavā lūkojoties, rodas gandrīz vai fantastiski tēli. Daudz esmu fotografējis Daugavu un Ventu. Man tuvi arī Zemgales līdzenumi, Aizkraukles pilskalna apkārtne.
Mūžam mainīga un jauna
— Kurš gadalaiks jums tuvāks?
— Visi vienlīdz interesanti.
Manos darbos galvenā modele ir daba. Esmu, protams, fotografējis arī Vecrīgu, prezidenti, valsts svētku parādes un uguņošanu, bet tā jau ir vēsture. Mana sirds pieder dabai, mēs viens otru papildinām un nekad viens otram neapnīkam. Daba ir mūžam mainīga un jauna. To pārliecinos vēl un vēl.
“Piecu latu” ozola vairs nav
— Jūsu fotogrāfijās nav vētru un plūdu, bet miers un sakārtotība…
— Pats esmu mierīgs, tāpēc arī dabā mīlu mieru. Vētrā ir nolūzis manis fotografētais “Andulēnu” ozols, kurš redzams uz piecu latu naudaszīmes.
Kad to fotografēju, nemaz neizskatījās, ka tam varētu būt tukšs vidus. Pie koka celma esot iestādīts jauns ozoliņš, sen Bērzaunē neesmu bijis un to vēl neesmu nofotografējis.
Katrreiz citādi vītoli
— Kā jūs atrodat pareizo kompozīciju?
— Jāraugās, lai objektu izvietojums kadrā būtu līdzsvarā. Tas jāizjūt pašam. Ir objekti, kuri mani saista vēl un vēl.
Piemēram, Aizkraukles pagastā ir “Kalna Žagaru” mājas, pie kurām aug vareni vītoli. Esmu tur atgriezies vairākkārt, katrreiz šos kokus ieraugu citādus, arvien interesantākus.
— Vai esat izveidojis arī savu darbu arhīvu?
— Jā, viss ir apkopots kopš manas daiļrades sākuma. Pa gadiem, gadalaikiem, lauku ainavām, kokiem, lauku ziediem, upēm, debesīm, mežiem, atsevišķi izdalīta Daugava un daudz kas cits.
Ar fotoaparātu — pat sēnēs
— Jūsu ainavās dominē lauku ziedi, nav rožu un liliju…
— Tāpēc, ka man labāk patīk necilie pļavu un lauku ziedi, visvairāk — margrietiņa. Pirmsjāņu laikā nav nekā skaistāka par rasotu un margrietiņām piebērtu pļavu. Īpaši, ja vēl saule iebrien miglas vālā.
Rudens miglotā rasā zirneklīši auž tīklus, kas ir apbrīnojams dabas meistardarbs. Tie pārspēj vissmalkākās mežģīnes. Kad tajos šūpojas rasas pilieni, aizraujas elpa.
— Jūs brīžiem tā runājat, it kā būtu dzejnieks, nevis fotogrāfs.
— Dzejoļus nekad neesmu rakstījis. Pietiek jau, kā sieva saka, ar fotografēšanas “trakumu”. Es bez fotoaparāta pat sēņot neeju, ja nu gadās kāds labs kadrs…
Neko nemainītu
— Esat ar dzīvi apmierināts, liktenis jums neko nav noskaudis?
— Esmu laimīgs. Ar sievu drīz būsim nodzīvojuši līdz zelta kāzām, mums ir labi dēli un mīļi mazbērni. Arī materiāli esam nodrošināti. Nedzīvojam greznībā, bet mums visa pietiek. Varu fotografēt, dzīvot dabā un visskaistākajā vietā uz zemes — Skrīveros. Vairāk man nekā nevajag. Man nekas netraucē, ja nu vienīgi mākonis kādreiz saulei aiziet priekšā un izjauc bildes noskaņu, bet vējš mākoni aizpūš, un varu tvert nākamo mirkli.
***
Vārds, uzvārds: Jānis Tālbergs.
Dzimšanas laiks un vieta: 1930. gada 19. jūnijs, Skaistkalnes pagasts.
Izglītība: vidējā speciālā.
1951. gadā beidzis Saulaines lauksaimniecības tehnikumu un ieguvis agronoma—dārzkopja kvalifikāciju.
Nodarbošanās: pensionārs.
Ģimene: precējies, sieva Rita, divi dēli, pieci mazbērni.
Vaļasprieks: fotografēšana.
Horoskopa zīme: Dvīņi.
