Konkursā “Es un mana Latvija” rosinājām fotogrāfijās pastāstīt par sevi. Acīmredzot tēma nebija pārāk viegla, jo, salīdzinot ar dabasskatu konkursiem, kur saņēmām ap simt fotogrāfijām, šim iesūtīts trīs reizes mazāk, bet ne jau visu nosaka kvantitāte.
Kad saņēmām sūtījumu no vietalvieša Pētera Knēģera, bija skaidrs — tas ir sabiedriski aktīvs vīrs, kuram Latvijas vārds nav tikai tukša skaņa. Ar vietalvieti sazinājāmies pa tālruni, un nelielā ekspresintervijā viņš pastāstīja, ka ir pensionārs, visu mūžu nodzīvojis Vietalvā, un nevarētu teikt, ka dzīve bijusi viegla. Māte viņu audzinājusi viena, jaunībā dienējis divus kilometrus no Ķīnas robežas, tur arī apsaldējis kājas. Taču to gan vietalvietis uzsver — allaž bijis nepakļāvīgs tolaik pastāvošajam politiskajam režīmam. Patiesībā — tādi bijuši daudzi no viņa radu pulka. Vietalvietis atceras, ka skolas laikā atradis vecāsmammas noslēpto Latvijas karogu, piesējis pie paša nopelnītā mopēda un braukājis pa Vietalvas centru. Protams, bija stukači, kuri paziņoja, kur vajag, un tāpēc ticis izsaukts uz nopietnām pārrunām pie “pareizajiem” vīriem. Nopietnas sarunas neizpalikušas arī tad, kad nestājās pionieros.
Kādu Latviju vietalvietis vēlētos redzēt tagad? Tādu, no kuras nebrauktu prom jaunieši, arī viņa meita aizbraukusi uz ārzemēm, jo Vietalvā darbu atrast neiespējami. Agrāk pagastā bijis ap trim tūkstošiem cilvēku, tagad nedaudz pāri 800. Vairāk jādomā par efektīvu saimniekošanu. Odzienā pat — iztērēja daudz naudas sporta halles celtniecībai, bet kam? Pēc pāris gadiem slēdza skolu. Varbūt bijis daudz lietderīgāk naudu ieguldīt ceļu remontā? Igaunija un Lietuva mums daudzās jomās ir priekšā — tā ka ir, no kā mācīties, teic Pēteris Knēģeris.
Viņš arī pastāstīja, ka visus rakstiņus, kur pieminēti Vietalvas notikumi un cilvēki, izgriež no “Staburaga” un saglabā, lai esot, ko draugiem parādīt. Tagad rakstu krājumam pievienosies arī šis.
Pēteris Knēģeris redakcijā var saņemt balvu (tālrunis uzziņām 29424616). Paldies visiem konkursa dalībniekiem! ◆
