Kasparu Pūci, bijušo Dailes teātra aktieri, skatītāji pazīst pēc trim viņa atveidotajām lomām, kuras spilgti atbilst paša aktiera būtībai.
Kasparu Pūci, bijušo Dailes teātra aktieri, skatītāji pazīst pēc trim viņa atveidotajām lomām, kuras spilgti atbilst paša aktiera būtībai. Flintstons multiplikācijas filmā, Hugo seriālā “Dzīvoklis” vai Salavecis Ziemassvētkos cilvēku apziņā cieši saistās ar Kasparu Pūci. Varbūt tādēļ, aktieri ieraugot, ikvienam gribas plati pasmaidīt.
Šodien kosmonauts, rīt prezidents
— Kāpēc nolēmāt kļūt par aktieri?
— Skolas laikā praksē vajadzēja strādāt rūpnīcā. Izbaudīju, kā tas ir, kad pulksten 8 jāierodas darbā. Nostājies pie mīļotās virpas un astoņas stundas virpo kaut kādu uzgriezni. Nolēmu, ka visu mūžu to negribu darīt. Labāk dzīvot aktiera dzīvi, kurā katra diena savādāka. Vienu dienu strādā līdz pusnaktij, otra brīva, vasaras ir manas — no Jāņiem līdz ābolu laikam varu atpūsties. Neko sliktu negribu teikt arī par rūpnīcu strādniekiem, bet, ja atvaļinājums iznāk novembrī, ko dubļos un šķīdonī var iesākt? Nevaru sevi iedomāties līdz ausīm eļļā. Aktiera profesija paver milzīgas iespējas — vienu dienu esmu kosmonauts vai prezidentes miesassargs, nākamajā jau pats prezidents.
— Talants šajā profesijā nav galvenais?
— Skolas laikā dramatiskajā pulciņā mazliet darbojos, tas nozīmē, ka citi kaut kādu talanta dzirksti manī bija pamanījuši. Mana skolas gadu dižākā loma ir Toms Soijers. Toreiz man bija 12 gadu. Vienmēr gribējies kaut kādus pekstiņus taisīt.
Kinoloma piecgadīgajam
— Arī ģimenei bija kāda saistība ar teātri?
— Esmu tādā ģimenē dzimis. Mana māte bija aktrise Dailes teātrī, tēvs — viens no pirmajiem latviešu kinorežisoriem, ilgus gadus bija Rīgas operetes teātra galvenais režisors. Viņi man gan īpaši neieteica kļūt par aktieri, pats izvēlējos.
— Vai arī saviem bērniem ļaujat brīvi rīkoties?
— Viņus aktiera profesija pilnīgi nesaista, kaut nācies filmēties. 1983. gadā Gunāra Cilinska filmā “Kad bremzes netur” vecākajam dēlam bija epizode ar tekstu sižetā, kur nozog mašīnu. Puika sēž uz trīsriteņa, viņam jautā: kur palika mašīna? “Kāda?” mazais pārjautā. Otrs viņa pateiktais vārds filmā bija: “Aizbrauca!”. Aktiera karjeras sākums piecu gadu vecumā. Viņš piedalījies arī kino skaņošanā, bet pēdējā loma dēlam bija filmā “Valsis mūža garumā”. Viņš spēlēja aktrises Baibas Brokas jaunāko brālīti, tīri smuki izdevās. Arī jaunāko dēlu centos ievilkt aktieru pasaulē, viņš filmējās epizodē filmā “Suns, kurš mācēja dziedāt”. Tēlojām tēvu un dēlu arī filmā.
— Jūsu dēli jau izvēlējušies savu ceļu?
— Jā, un tas nav saistīts ar mākslu. Vecākais strādā un cenšas taisīt man neizprotamas lietas, tā saukto kompjūtermūziku — industriālo roku. Man tas neliekas interesanti, no plaša patēriņa mūzikas atzīstu “Beatles”, “Rolling Stone”, “Pink floid”. Mūsdienu industriālo roku klausījos jau 16 gadu vecumā visu vasaru, kad strādāju mēbeļu kombinātā. Ēveļu mašīna: eurrr, frēze: iiiuuu, zāģis: ņņņņ — lūdzu, industriālais roks no rīta līdz vakaram, bet te to pašu datorā laiž vaļā.
Remontē mašīnu Flintstonam
— Kāda bija jūsu pirmā loma teātrī?
— Tas bija tik sen, ka, šķiet, tā nemaz nav taisnība. 1966. gadā Dailes teātrī iestudējām izrādi par krasnodoniešiem, kuri kara laikā cīnījās pret vāciešiem. Es tēloju sarkanarmieti, īstu komjaunieti.
— Skatītājiem jūs asociējaties ar trim lomām — Flintstona, Hugo vai Salaveča. Vai kāda no tām atbilst jūsu būtībai?
— Paldies Dievam, tieši tā es arī jūtos! Kad, braucot uz laukiem, mašīna nojūk, servisa vīri pamet pusizdzertas kefīra pakas un taisa Flintstona mašīnu. Prieks, ka esmu izdarījis tādu darbu, kas cilvēkiem palicis atmiņā. Kaut neesmu ne Eduarda Pāvula, ne Harija Liepiņa līmenī, tomēr kaut ko savu latviešu tautai pateicis. Visbiežāk gan mani atpazīst kā Flintstonu. Salīdziniet multiplikācijas tēlu un mani — tas pats vien ir! Man patīk garšīgi paēst un pašam kaut ko pagatavot, tikai mana sieva nav Vilma. Reiz benzīna uzpildes stacijā kāds pajautā, cik pulkstenis. Pēc atbildes skan: “Paldies, Flintston!”.
Skābs tikai mājās
— Vai šādas lomas no jums neprasa tikai smīdināt?
— Es arī dzīvē tāds esmu. Skābs varu atļauties būt tikai mājās, ārpus tām cenšos būt tāds, kādu cilvēki mani pieraduši redzēt. Savulaik lasīju kādu grāmatu par Japānu, tajā ir pamācība — cilvēks ar savu slikto izskatu nedrīkst slikti iedarboties uz līdzpilsoni. Ja notiek kāda nelaime, nedrīkst brēkt un plēst sev matus, bet jāsmaida, lai blakus cits nejustos neērti. Nu kuram negadās kreņķi! Vienam līdz algai pietrūkst divu latu, otrs sadauzījis kāju, trešajam sieva aizgājusi. Svarīgi vienmēr atcerēties, ka šis atgadījums skar tikai tevi, taču citiem par to nospļauties. Es cenšos to neizrādīt, bet savas problēmas mēģinu “sagremot” pats.
— Labprātāk spēlējat nenopietnas lomas?
— Protams, un reizēm pārliecinos, ka man tas izdodas labāk. Kādā izrādē kopā ar Jāni Paukštello spēlējām divus huligānus. Izrādes laikā zālē atskan aplausi, kāds vīrs pielec kājās un sauc: “Pareizi, pareizi! Nost ar tiem mēsliem!”. Kaut kas neiedomājams, ka arī latviešu skatītājam var likt aizmirsties un pat eksplodēt.
— Kā ģimene uztver jūsu darbu?
— Viņi brīnišķīgi nodala privāto un profesionālo jomu. Katram taču savs darbs jādara. Viņi manā “dārziņā” nekāpj.
Skolēns krāsnī
— Jūs bērnībā bijāt liels delveris?
— Es nekad nevarēju mierā nosēdēt, arī klasē stundās. Skolotāji parasti teica — tā kā uz adatām. Nepārtraukti arī “uzrāvos”, jo nemācēju pieņemt neitrālu pozu. Reiz dienasgrāmatā skolotājs ierakstīja skaistu piezīmi: “Kaspars, tā vietā, lai ietu uz mājām, uzkāpa uz skatuves un ierāpās krāsnī.” Dramatiskais kolektīvs iestudēja izrādi “Pēc līdakas pavēles”, bija uzbūvēta finiera krāsns. Skolotājs izķeksēja mani no tās un ierakstīja amizantu piezīmi. Savas nerātnības kompensēju, labi mācoties. Vecākiem un skolotājiem sevi allaž attaisnoju: bet atzīmes man taču ir labas! Vidusskolā mācībām maz laika atlika, jo trenējos boksā.
— Šajā sportaveidā guvāt arī panākumus?
— Nē, bet tas man dzīvē paretam noderējis. Viens pret trim uzbrucējiem varu cīnīties. Ja vajag, spēju savu taisnību aizstāvēt arī ar dūrēm. Zaļumballē pēc kāda izbraukuma koncerta pēkšņi uz skatuves sākas kautiņš — divi sit vienu. Izšķīru, bet šie brīnās: ko maisies, tu taču esi aktieris! Skaidroju — kauties jāiet birztalā un vienam pret vienu.
— Ilgus gadus nostrādājāt Dailes teātrī. Kāpēc nolēmāt mainīt darbavietu?
— Tā ir mūsdienu realitāte — valsts nevienam darbu vairs negarantē, katrs atstāts savā vaļā, individuālo spēku un iespēju robežās. Bieži vien teātra seju vai repertuāru nosaka viena persona, kura pārsvarā savu kolektīvu veido nevis pēc principa — var vai nevar, bet gan — patīk vai nepatīk. 1991./ 92. gada sezonā Dailes teātrī daudzus atlaida, nepaskaidrojot, kāpēc, pie tiem biju arī es, un tā jau desmit gadu Dailes teātrī vairs nestrādāju. Izvēles nebija — Nacionālajā teātrī aktieru pietiek, Operetē nederu, jo dziedāt nemāku, baletam neatbilst svara kategorija. Kādu laiku nedarīju neko, tad Valsts leļļu teātrī piedāvāja galvenā mašīnista darbu. Kā smejos, tas ir galvenais nagliņu sitējs. Teātris mazs, dekorācijas vieglas. Piekritu.
— Kāds bija ceļš līdz “leļļu bīdīšanai”?
— 1993. gada septembrī, teātra sezonas sākumā, kāds galveno lomu spēlētājs divas nedēļas pirms izrādes nodošanas pēkšņi uzteica darbu. Toreiz iestudēja Skalbes “Kaķīša dzirnaviņas”, režisore piedāvāja man leļļu bīdītāja darbu. Pirmajā nedēļā piedzīvoju īstas mokas, kamēr ar lelli iemācījos tikt galā. Sākumā manās rokās tas kaķītis tāds pussprādzis izskatījās. Divās nedēļās apguvu to, ko citi četros gados. Nākamā gada februārī būs 10 gadu, kopš strādāju Leļļu teātrī.
— Šis laiks vedinājis uz īpašām atziņām?
— Galvenā no tām — leļļu teātra aktieri viegli paņemt gūstā. Labi prot turēt rokas augšā. Pēc pusgada darba atklāju, ka trolejbusā viegli stāvēt, turoties pie stieņa. Roka negurst. Aktierim bez tā vēl jāprot pirkstus raiti kustināt un reizē runāt, lellei arī jāuzdanco. Ja gadās nokļūt leļļu teātrī, vajag palūgt, lai ļauj paskatīties, kas notiek aizkulisēs. Pieaugušajam būs daudzreiz interesantāk nekā vērot izrādi. No skatītāju zāles izskatās vienkārši, bet tajā ielikts liels darbs un prasme.
— Par ko darbā vislielākais gandarījums?
— Ja mazos skatītājus izdodas aizraut tik ļoti, ka zālē valda pilnīgs klusums. Bērni seko līdzi, iesaistās un izdzīvo dažādas izjūtas.
Salavecis krāso bārdu
— Ziemassvētkos jums darba netrūkst. Salaveča lomai ik gadu gatavojaties jau iepriekš?
— Pirms Ziemassvētkiem bārdu nokrāsoju baltu, lai nav jāliek mākslīgā. Pēc svētkiem bārdu noskuju. Viss pārējais ir improvizācija, katrā situācijā redzu un jūtu, kādi bērni ir telpā un kā man jāuzvedas, lai nejustos tāls un nesaprasts.
— Vai arī ikdienā labi saprotaties ar bērniem?
— Viņi man līp klāt. Pilsētas bērni ir vēsāki, laukos sirsnīgi, tieši un atklāti. Reiz aizeju pie bērniem uz egli, bet viens man ausī iečukst — es tevi pazīstu, tu esi Hugo. Pusvakaru domāju, nu kas par Hugo? Tikko televīzijā demonstrēja pirmo seriāla “Dzīvoklis” sēriju, kurā filmējos Hugo lomā. Pašam bija aizmirsies, taču bērni uzreiz ievērojuši.
— Popularitāte nenogurdina?
— Pārsvarā braucu ar mašīnu, tāpēc uz ielas parādos maz. Bērni ir bērni, bet dažreiz pieaugušie mēdz vairāk pārsteigt. Citreiz tirgū vīrs zilu degunu uzrunā: “Māksliniek, iedodiet divdesmit santīmu!”. Reiz Doma laukumā dalīju dāvanas, rindā vairākas reizes stāvēja pensionāres. Saku — muterīt, tu jau te biji. Šī bez mulsuma atbild, ka gribot dāvanu arī no otra maisa.
— Vai jums ir kāds favorīts, kuram cenšaties līdzināties?
— Ļoti patīk, kā strādā Eduards Pāvuls, kā to darīja Harijs Liepiņš. Šie veči ir vesela leģenda, kaut katrs strādāja citādāk. Pāvuls plēsa sirdi pušu, Harim bija sava tehnika. Neesmu mēģinājis nevienam līdzināties, vienkārši varu skatīties un priecāties par viņiem.
— Kas jūs kaitina cilvēkos?
— Nenoteiktība. Piemēram, mums norunāts randiņš, bet viņš bez brīdināšanas neatnāk. Pats cenšos izpildīt solīto vai vismaz brīdināt, ja plāni mainās.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Kaspars Pūce.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: vasara, esmu dzimis vēl padomju rubļa zonā.
DZĪVESVIETA: Rīga.
IZGLĪTĪBA: ļoti laba — septiņās skolās kopā mācījos 16 gadu.
NODARBOŠANĀS: leļļu bīdītājs Valsts leļļu teātrī.
ĢIMENE: sieva Janīna, dēli Kristaps un Eduards.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
VAĻASPRIEKS: ceļošana.
