(8. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 12. augusta numurā.)
Jūs jautāsiet, kas tā par spēli un kā to spēlē? Tad es jums pastāstīšu, cik labi vien protu, kā mēs ar māsu garlaicību dzinām prom. Bija neganti vienmuļa diena, šķita, ka šodien nekas interesants nenotiks. Nepareizi! Mazais cilvēks Markuss tik cītīgi bija kārtojis savu istabu, ka daži klucīši vēl mētājās vientuļi uz koka grīdas. Tādi mazi, krāsaini un viegli no vietas izkustināmi. Viena ķepa, otra, un klucītis jau aizslīdējis līdz māsiņai, nu pienākusi viņas kārta. Tā nu spēriens pie spēriena, un mums ir jauna rotaļa. Kā cilvēki saka — kaķu hokejs. Nekas daudz jau tādai rotaļai nav nepieciešams, vien klucītis un vismaz divi draiski kaķēni. Ir daudz jautrāk, protams, ja spēlei pievienojas vēl trešais spēlētājs. Tomēr, lai istabā spēles laikā neizceltos nekārtības, jāievēro daži noteikumi — neņemt mantiņu ar zobiem, nekost to, nekost vienam otru. Pagaidām vairāk neesam izdomājuši. Arī vārti nav nepieciešami, jo uzvar tas, kurš otram sagādājis lielāko prieku. Kad tas viss izzināts, var sākties jautra nodarbe. Tiesa, tā gan ir ļoti nogurdinoša, tādēļ, mīļo saimniek, parūpējies, lai pēc šādas spēles mums bļodiņā būtu silts piens, ar ko slāpes veldzēt, un tad jau var doties diendusā.
Teksts: Jans Ikes un Laura Soboļeva
(Turpmāk vēl.)
