(5. un 6. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 12. augusta numurā.)
Naktī manu veselīgai augšanai tik ļoti svarīgo miegu iztraucēja raudas. Nakts melnumā aiz loga kāds bēdājās. Man nebija īsti skaidrs, kurš gan šajā pasaulē varētu no skumjām tik skaļi raudāt, līdz izdzirdēju māmiņu saucam mūs, savus mazos ņurrīšus (tā mūs māmiņa mēdza mīļi dēvēt). Es vēlējos viņas skumjajiem saucieniem atbildēt, teikt, ka ar mums viss ir kārtībā, bet laikam es vēl esmu pārāk kluss. Liekas, māmiņa nedzirdēja nevienu pašu manu ņaudienu.
Ar laiku raudas rimās, nakts atkal tapa klusa, klusiņa, un atgriezās saldais miedziņš. Uzausa saulīte, pienāca rīts, un pie durvīm mūs gaidīja pārsteigums. Cilvēks bija izgājis ārā un sastapis mūsu māmiņu! Vārds pa vārdam, viņi nedaudz aprunājās, un māmiņa palūdza, vai nevarētu mūs satikt. Kādēļ gan ne?!
Mūsu mīļā māmiņa atnākusi, tad nu sākās īstie prieki! Viņa mūs uzcienāja ar siltu pieniņu, nomazgāja aiz austiņām, paspēlējās ar mums un atvainodamās aizsteidzās uz vietējo tirgu ar svaigām zivtiņām našķēties. Es gan nedaudz samulsu par tādu pēkšņu aiziešanu. Vai tad zivtiņas ir svarīgākas par mums? Varbūt viņai nepatīk, kā mēs smaržojam — pēc mājas, cilvēkiem un veļas mīkstinātāja? Mēs vairs nesmaržojam pēc pļautas zāles un naksnīga vēja. Vai bijām kļuvuši māmiņai sveši?
***
Liels prieks par manu vārdiņu — Fēlikss. Tas skan tik svarīgi. Dzirdot, kā cilvēki mani sauc šajā vārdiņā, sirsniņu piepilda tāds mīļš siltums. Diemžēl maniem brāļiem un māsiņai vēl vārdiņu nav. Nu ne gluži, viņiem esot “iesaukas”. Piemēram, vienu brāli cilvēki nokristījuši par Apkaklīti. Ilgi savu mazo galviņu vientulībā lauzīju, nesaprazdams, kādēļ tā. Beidzot vienā dienā kāds gados jauns cilvēks man visu izskaidroja. “Fēliks, mazo muļķīti, vai esi ievērojis, ka katrs no jums ir citādāks?” viņš jautāja. Atbildēju, ka līdz šim tā īsti nebiju par to aizdomājies. Tad nu es mirklīti skatījos cilvēkam acīs un lēnām sāku saprast, ko viņš vēlas pastāstīt. “Piemēram, tev uz muguras ir divas baltas svītras, nu gluži kā tādam sacīkšu auto. Tavs vecākais brālis ir raibs kā tīģeris no ausīm līdz pat astes galiņam. Turpretī Apkaklītei, kā varbūt sāc nojaust, ir balta spalva ap kaklu, nu gluži kā tāda krekla apkaklīte,” cilvēks labsirdīgi visu man paskaidroja.
Kā vēlāk atklājās, šis gados jaunais cilvēks Apkaklīti bija nolēmis vest uz savām mājām. Mājas viņam esot gana tālu, man ar četrām mazām ķepām nesasniedzami tālu — Madonā! Mēs pat nepaguvām atvadīties no brālīša, jo, karstas dienas un rotaļu nogurdināti, devāmies nosnausties, bet, kad pamodāmies, viņi jau bija prom… Kur tieši ir šī Madona? Vai arī mēs kādreiz tur dosimies, tik tā, lai apciemotu brāli? Kā mēs uzzināsim par viņa piedzīvojumiem? Jau atkal tik daudz, par ko domāt, ka uznāca vēlme no-snausties. Saldu otro diendusu, draugi!
(Turpmāk vēl.)
